34. A. 530. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 52 g. veca J. Gaiļa Aumeisteŗos.

Tēvam bijši trīs dēli. Vecākais dēls un vidējais dēls bijši gudri, bet jaunākais bijis padumjš un šo saukuši par Pelnrušķi. Tēvs palicis slims un ka taisījies mirt, ta izdalījis mantu Abiem vecākiem dēliem atdevis māju un lopus, bet Pelnrušķam iedevis mazu švilpīti. Tā švilpīte bijsi tāda savādīga: kā vien iešvilpšoties, tā šim būšot rokā viss, ko vien gribēšot. Tēvs drīz noniris un dēli šo nobērējši.

Turpatās atkal, necik tālu, bijis ķēniņš un šim viena pati princese. Nu ķēniņš izsludinājis tā, ka tam viņš atdošot savu princesi par sievu, kas šai varēšot uzjāt pakaļā augstā slidenā kalnā. Tas kalns bijis no tīras glāzes un neviens nevarējis viņā uzjāt.

Pirmo dienu sataisījšies abi vecākie brāļi un aizjājši. Ka šie jau bijši labi gabalā, ta Pelnrušķis apķēries un iešvilpies ar švilpīti vienu reizi. Tūlī danācis tāds zirgs no tīra sidraba, ka tik turies, un prasījis, kā šim vaigot. Pelnrušķis sacījis, ka šis gribot uzjāt pie princeses, kas esot glāžu kalnā. Nu zirgs sacījis pretī: "Es tik varu līdz trešai daļai kalnam uzjāt!"

Nu labi, Pelnrušķis bijis ar mieru arī tā un nu zirgs šim sacījis, kā lai darot. Tūlī Pelnrušķis līdis zirgam pa 'kreiso ausi iekšā un pa labo nācis laukā un tā šim tūlī bijšas mugurā tādas pašas sidraba drēbes, kā viss zirgs. Tā nu Pelnurušķis meties zirgam mugurā un aizjājis uz glāžu kalnu, kā vējš. Pa ceļam šis panācis abus vecākos brāļus. Šiem abiem Pelnrušķis sadevis ar pātagu un tā drāzies kalnā augšā, bet līdz trešai daļai vien ticis un tālāku nekust vairs. Nu Pelnrušķis tūlī ar zirgu apkārt un akal uz māju prom. Pie mājas izlīdis zirgam no labās auss uz kreiso, atkal palicis par tādu pašu Pelnrušķi, kā bijis, un aizlīdis aiz aizkrāsns.

Ka nu atjājši abi vecākie brāļi mājā, ta runājšies un spriedusi par to princi sidraba zirgā, kas šos uz ceļa samielojis ar pātagu. Bet Pelnrušķis tik klausījies un nesacījis ne vārdiņa.

Otrā dienā atkal abi vecākie brāļi aizjājši uz glāžu kalnu. Ka šie jau bijši labi gabalā, ta Pelnrušķis izgājis ārā, un div reizas iešvilpies un tūlī bijis klā spodrīgs zirgs kā mēness un prasījis Pelnruškam, ko šis gribot. Pelnrušķis sacījis, ka šis gribot uzjāt pie princeses glāžu kalnā. Nu zirgs sacījis pretī: "Līdz puskalnam vien es tieku!"

Tā nu atkal zirgs sacīš Pelnruškam, lai lienot šim pa kreiso ausi iekšā un pa labo ārā. Ka nu Pelnurušķis tā izdarīš, ta tūlī šim ar bijš tāds pats spodrīgs apģērbs kā mēness mugurā un šis aizdrāzis uz glāžu kalnu, ka vējš vien nodzīvājis gar ausim. Kā nu Pelnrušķis drāzies abiem vecākiem gaŗām, tā atkal šiem sadevis ar pātagu pa muguru un kā skrējis kalnā augšā, tā augstāku par puskalnu vis neticis. Nu šis atkal drāzies uz māju, izlīdis zirgam pa labo ausi uz kreiso ausi un atkal palicis tāds pats Pelnrušķis, kā bijis un aizlīdis aizkrāsnē.

Ka nu abi vecākie nākuši mājā, tā atkal runājšies un spļaudījšies par to spodrīgo princi, kas šos samielojis ar pātagu. Pelnrušķis sēdējis aizkrāsnē un nesacījis ne vārdiņa.

Trešā dienā atkal abi vecākie aizjājši uz glāžu kalnu, un ka šie jau bijši labi gabalā, ta Pelnrušķis trīsas reizas iešvilpies un tūlī ar bijis tāds zirgs kā saule klā un prasījis, kā Pelnrušķam vaigot. Pelnrušķis sacījis, ka šis gribot uzjāt glāžu kalnā pie princeses. Nu zirgs atbildējis, ka šis varot šo uznest glāžu kalnā, un atkal vēlējis Pelnrušķim, lai pa kreiso ausi lienot iekšā un pa labo ārā. Ka Pelnrušķis tā izdarījis, kā zirgs šim vēlējis, tā šim tūlī ar bijšas mugurā tādas drēbes kā saule ,ka mirdz un laistās vien.

Nu Pelnrušķis drāzies uz glāžu kalnu. Atkal viņš pa ceļam pamācis abus vecākos brāļus, sadevis šiem krietni ar pātagu pa muguru un nu kā jājis, tā ar uzjājis glāžu kalnā. Nu princese apķērusies Pelnrušķim riņķī un uzbāzusi pirstā savu gredzenu. Bet Pelnrušķis tūlī atkal griezis zirgu riņķī un jājis tik prom. Nu ķēniņš stellējis, lai Pelnrušķi ķerot. Bet Pelnrušķis tik pazibējis citiem jātniekiem priekš acim un bijis prom.

Ka Pelnrušķis aizjājis mājā, tā tūlī atkal izlīdis zirgam pa labo ausi iekšā un pa kreiso ārā un akal bijis tāds pats Pelnrušķis, kā agrāki. Šis nu to pirkstu, kurā bijis princeses gredzens, aptinis ar lupatu un aizlīdis aizkrāsnē.

Ka nu abi vecākie atjājši mājā, tā atkal savā starpā runājuši un sprieduši par to princi, kas šos ar pātagu samielojis un uzjājis kalnā. Pelnrušķis klausījies, bet nesacījis ne vārdiņa.

Ķēniņš gaidījis, gaidījis, ka nāks tas princis, kas kalnā uzjājis, bet neviens nenācis. Nu ķēniņš izsludinājis, bet neviens nemodies. Nu ķēniņš sācis meklēt un gājis no mājas uz māju un princese ar bijsi šim līdz. Ka nu ķēniņš ienācis tai mājā, kur Pelnrušķis dzīvājis, ta izskatījis abus gudros brāļus un prasījis šiem, vai še vēl kāds esot. Gudrie sacījuši, ka esot gan, bet tas esot šo Pelnrušķis, kas pa aizkrāsni vien dzīvājot. Nu ķēniņš vēlējis, lai rādot to Pelnrušķi šur. Kā nu ķēniņš pamanījis, ka Pelnrušķim viens pirsts aptīts ar lupatu, tā tūlī prasījis, kas pirstam esot vaines. Pelnrušķis liedzes un stāstījis, ka esot pirtu sasitis. Nu, lai rādot, atkal vēlējis ķēniņš. Nu Pelnrušķis norāvis lupatu un princese tūlī pazinusi savu gredzenu.

Nu Pelnrušķis izgājis ārā un trīs reizas no vietas švilpis Tūlī saules zirgs bijis klā un palocījies Pelnrušķim. Pelnrušķis izlīdis šim no kreisās auss uz labo ausi un tūlī ar šim bīšas saules drēbes mugurā.

Tā nu visi jājši uz ķēniņa pili. Pelnrušķis apprecējis meitu un viņš dzīvājis laimīgi.