35. A. 530. L. Čapa Rīgā, A. Bērzkalnes kr.

Kādreiz dzīvoja vecs, vecs zemnieks ar saviem trim dēliem, divi bijuši gudri, bet trešais pamuļķis. Drīz tēvs saslimis un par miršanu vien runājis: ja viņš nomirstot, tad dēliem pirmās trīs naktis jāejot viņu kapsētā sargāt.

Drīz tēvs arī nomiris. Gudrie brāļi tēvu nežēlojuši un nodevušies tikai mantas dalīšanai, bet tā ka mantas bijis maz, tad nosprieduši dzīvot kopā Muļķītis turpretim raudājis pēc tēva un nevarējis saprast gudro brāļu vienaldzīgo izturēšanos. Svētdienā tēvu paglabājuši. Vakarā muļķītis redzēdams, ka vecākais brālis nemaz nerīkojas iet uz kapsētu, sācis to šai lietā vaicāt, bet vecākais tik pasmējis un teicis: "E, kāds tu vēl muļķītis! Tā jau tik veca cilvēka iedoma. Kas tad šo tur zags, vai tad kādam trūkst dzīvo, ka raks miroņus ārā? Un ja es ietu, kas tad rītu manā vietā strādās? Ja jau tu gribi būt tāds, kāds līdz šim biji, nu tad ej tu manā vietā."

Muļķītis sameklēja kažoku, cepuri, un aizgāja. Ap pusnakti kaps atvērās un tēvs prasa: "Kas te sēž pie mana kapa?" Dabūjis dzirdēt muļķīša atbildi, viņš nosaka: "Labi, labi, dēls!" un kaps atkal aizveŗas.

No rīta muļķītis pāriet mājās. Brāļi prasa, ko šis redzējis. Muļķītis arī izstāsta, bet gudrie brāļi nospriež, ka tā tik muļķa viltība, ne tur tēvs cēlies augšā, ne šis redzējis, droši vien visu nakti būs labi izgulējies. Nākošu nakti vajadzēja iet vidējam dēlam tēvu sargāt, bet tas par to i nedomāja.

Kad satumsa, vecākie brāļi pierunāja muļķīti, lai tas arī šonakt ietu uz kapsētu. Muļķītis bija ar mieru. Brāli no rīta atkal apvaicājās, ko tēvs teicis, muļķītis arī pastāstīja.

Trešo nakti muļķītis, tumsu nenogaidījis, jau gāja uz kapiem. Šonakt akal iznāca tēvs un, ieraudzījis muļķīti, palika stāvot un

vaicāja: "Vai tu viens pats, dēls, visas trīs naktis mani sargāji? Ko tad vecākie brāļi darīja?"

"Jā, tēt," atbildēja muļķītis.

Tēvs iedeva muļķītim baltu mazu spieķīti, un teica: "Ja tev vajadzēs kur jāt, tad piesit ar šo spieķīti pie vecā ozola kas durvju priekšā stāv!" Muļķītis pateicās un sāka kociņu apskatīt.

"Nu, dēls," tēvs teica, "tagad tu vari iet mājās, nu es zinu, kādi mani gudrie, labie dēli, dzīvo laimīgs, mīļais bērns!"

Pie šiem vārdiem tēvs noglaudīja muļķītim vaigus un tad pazuda. Muļķītis domāja, ka tas tikai sapnis bijis, bet ieraudzīja kociņu un pārliecinājās, ka tā patiesība. Drīz varēja jau manīt rīta gaismu un muļķītis devās uz mājām.

Brāļi atkal prasīja, ko tēvs teicis. Arī šoreiz muļķītis visu izstāstīja un parādīja balto kociņu. Brāļi tikai pasmējās un teica ka visu to muļķītis tik stāstot aiz dusmām uz viņiem. Vēlāk tik retu nakti muļķītis gāja sargāt tēva kapu, bet brāļi pat par svētdienām to neatminēja, jo bija daudz vairāk prieka runāt par dzīviem kā par mirušiem.

Kādu dienu vecākais brālis pārbrauca no tirgus un stāstīja vidējam, ka esot ko jaunu dzirdējis. Ķēniņam esot meita nozagta un tā tagad atrodoties glāžu kalnā. Ķēniņš nu solot savu meitu par sievu un visu valsti tam, kas princesi novedīšot lejā. Varot kuŗš katrs mēģināt. Abi brāļi arī norunāja jāt kalnā. Arī muļķītis lūdza, lai viņam atļaujot kaut ar veco zirgu jāt kalnā, bet gudrie to neatļāva.

Trešā dienā no paša rīta Jau gudrie aizgāja, muļķītis palika mājās cūkas baŗot. Tiklīdz muļķītis bija beidzis savu darbu, viņš arī gribēja redzēt glāžu kalnu un sāka par to domāt. Piepēži viņš atminēja savu balto spieķīti. Paņēma io un piesita pie ozola. Atskrēja sudraba zirgs un uz segliem bija sudraba jātnieka drēbes. Muļķītis ātri apģērbās un aizjāja.

Pašulaik viņa vecākais brālis jāja, bet neuzjāja, tad mēģināja vidējais, tam ar tāpat gāja. Nu jāja sudraba jātnieks un uzjāja jau krietni augstāk par visiem iepriekšējiem. Pēc tam muļķītis tūlīt devās mājās nolēca no zirga un tas tanī pašā acumirklī pazuda:

Pārjāja brāļi, muļķītis prasa, vai uzjājuši. Šie sapīkuši atbildējuši, kad jau citi nevar uzjāt, kur tad mēs! Esot tik stāvs un slidens kalns, ka ne noturēties. Esot arī bijis viens sudraba jātnieks, tas gandrīz jau līdz pusei uzjājis, bet zirgam slīdējusi kāja un tālāk neticis.

Rītā jāšot atkal. Muļķītis tāpat sāka lūgties, lai ņemot šo arī līdz bet par velti. Otrā rītā agri brāļi aizjāja.

Muļķītis ātri sakopa lopus un izgāja ar savu spieķīti pie ozola. Piesita vienreiz, zirgs nerādās, piesita otrreiz, atskrēja zelta zirgs. Muļķītis steidzīgi uzposās un laida prom. Drīz pienāca arī viņa kārta kalnā jāt un viņš šoreiz uzjāja jau vēl augstāki kā pirmo reiz, bet steidzās atkal mājās.

Pārjāja brāļi, muļķītis atkal šiem ar jautājumiem pretim. Neesot atkal uzjājuši; bet šoreiz redzējuši zelta jātnieku un tas arī šoreiz neesot varējis uzjāt.

Trešā rītā brāļi atkal aizjājuši un muļķītis piesitis trīs reizes pie ozola. Nu šoreiz atskrēja dimanta zirgs ar visu apģērbu. Aizjāja pie glāžu kalna un novēroja, ka neviens vēl nevarēja kalna galu aizsniegt.

Pienāca arī dimanta jātnieka reize. Nu kā tik sāka jāt, tā arī kalna galā. Visi nu viņu apsveica saucieniem, kad nojāja ar princesi un, to nodevis ķēniņam, steidzīgi jāja uz mājām. Princese iedeva viņam savu gredzentiņu par piemiņu. Pārjājis mājās, viņš noģērba savas drēbes un ķērās atkal pie sava dienas darba.

Pārgāja abi brāļi sapīkuši, saīguši, un pastāstīja, ka bijis kāds dimanta jātnieks un tas uzjājis kalnā un to atsvabinājis. Princese esot viņam iedevusi savu gredzentiņu, bet tas tūlīt arī aizjājis, neviena nepazīts. Muļķītis noklausījās un pasmējās.

Pēc neilga laika ķēniņš izsludināja savas meitas saderināšanās dienu. Pienāca minētā diena, bet brūtgāns vēl nerodas. Un ķēniņš izdeva pavēli to meklēt pa visu valsti, pa katru māju Muļķītis to dabūjis dzirdēt, apsēja roku un teica brāļiem, ka malku cērtot to esot drusku ievainojis. Kādu dienu atnāca arī viņu mājā ķēniņa kalpi. Apskatīja gudros brāļus, bet, nekādas zīmes neatraduši, tie prasīja, vai vēl neesot kāds brālis. Šie nu teica, ka esot jau gan, bet tas tāds muļķītis, to jau pat par cilvēku nevarot turēt. Tomēr ķēniņa kalpi pavēlēja rādīt arī to.

Ienāca muļķītis ar savu apsieto roku. Tūlīt to lika attīt un tavu pārsteigumu! -- muļķīša pirkstā mirdz princeses gredzentiņš. Tūlīt muļķītim bija jāpošas šiem līdz. Bet kā nu lai tāds rādas princesei? Viņš lūdza, lai jaujot vēl vismaz atvadīties no sava vecā zirdziņa. To arī viņam atļāva. Izgājis ārā muļķītis piesita trīs reizes pie ozola atskrēja dimanta zirgs. Muļķītis saposās un kāpa jau seglos, kad iznāca ķēniņa kalpi un brāļi. Tie no brīnumiem vai pamira.

Bet nu bija visas šaubas beigtas par to, ka muļķītis ir īstais princeses atsvabinātājs. Viņš aizgāja uz pili, kur to saņēma gavilēm un mūzikai skanot. Drīz dzēra arī laimīgas kāzas. Nu muļķītis bija valdnieks par visu valsti. Viņš valdīja priekšzīmīgi, nevienam nebija iemesla par to sūdzēties. Saviem brāļiem viņš varēja tagad atmaksāt par viņam pāridarītiem darbiem, bet to viņš nedarīja, viņš tiem piedeva. Jaunais pāris ilgi dzīvoja laimīgi un stāsta, ka vēl dzīvojot, bet tagad tā pils esot viņpus glāžu kalna. Gŗūti gan tam pāri tikt, bet kas tur tiekot, dzīvojot kā paradīzē.