36. A. 530. J. Henniņš Sasmakā.

Reiz bija vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Tas muļķis gan bijis gudrs, bet tikai tiem diviem brāļiem viņš izlicies muļķis. Tēvs mirdams izvēlē viņiem savu mantu, katram savu tiesu; bet kad viņš ir nomiris, tad tiem dēliem bija katram jāiet pie viņa vienu nakti vāķēt. Un tā viņi būtu dabūjuši katrs savu nūjiņu: vienu zelta, vienu sudraba, vienu dimanta. Ar tām nūjiņām viņi būtu visu ko dabūjuši, ko tik vien viņi būtu vēlējušies. Bet tie divi gudrie brāļi nav gājuši tēvu vāķēt, viņi dzinuši vienādi muļķi, lai tas iet. Muļķis domājis, kad nu tie divi gudrie brāļi viņu dzen, viņš ies ar'. Un tā viņš ar' ir gājis tēvu vāķēt un dabūjis visas trīs nūjiņas. Tas tēvs nu ir pēdīgi paglabāts.

Vienam ķēniņam ir tur bijusi ļoti skaista meita. Viņš to uzlicis uz glāžu kalna un izziņojis, kurš tur var uzjāt, tas dabūs to princesi par sievu.

Abi gudrie brāļi arī jājuši uz to glāžu kalnu, bet nav varējuši uzjāt. Kamēr šie jājuši atkal uz māju zirgus kalt, tikmēr muļķītis dabūjis ar tēva nūjiņu skaistu zirgu un uzjājis tai glāžu kalnā, bet nav vēl ņēmis tās princeses līdz.

Otrā dienā notiek tāpat. Brāļi jāj atpakaļ zirgus kalt, bet muļķītis uzjāj atkal glāžu kalnā.

Trešā dienā gudrie brāļi atkal apkaluši savus zirgus, jāj un jāj tai kalnā, bet nevar tikt augšā. Bet muļķis kā jāj ar savu zirgu, tā tūlin uzjāj. Viņš nu paņem ķēniņa meitu līdz uz savu māju. Gudrie brāļi grib dabūt muļķīti pie malas un ved to pastaigāties. Muļķītis nomana viņu viltu un neiet vis tiem līdz, bet apprecē ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi.