37. A. 530. No Rūjienas apg., Brīvzemnieka kr. LP, VI, 809 (127, 10).

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais dumš. Vienam bij jāvaktē katru nakti auzu gubas. Papriekšu gāja pirmais gudrais dēls. Viņš nogulās pie auzu gubas un domāja: "Kad tas auzu ēdējs nāks, tad viņš ēzdams mani iztraucēs no miega."

Bet tā nebij vis, kā domāja: auzas bij apēstas un šis rītā pamodās, kad citi brokasti ēda.

Gāja otrs, arī tam tāpat notika. Nu gāja dumais dēls vaktēt. Viņš iegāja būdā un apsēdās. Pusnaktī nāca sudraba zirgs un ēda auzas. Dumais ņēma zirgam aiz galvas un nelaida vaļām. Sudraba zirgs lūdzās un sacīja: "Ja mani laidīsi vaļā, tad es atnākšu, kad tev vien manis vajadzēs. Tik piemini vien mani, tad es došu un darīšu, ko tu tik gribēsi!"

Vēl arī pieteica, lai citiem brāļiem nekā nesakot.

Tā bij novaktējis vienu nakti. Bij jāiet otru nakti. Viņš iegāja vakts būdā un palika nomodā - nolūkoja, vai kāds nenāks auzās. Te uz reiz zelta zirgs bij pie auzām. Tam atkal tāpat, kā sudraba zirgam, ņēma aiz ausim un nelaida vaļā. Gan lūdzās, lai laiž, bet nelaida un nelaida, kamēr zelta zirgs apsolījās visu darīt, kad to pieminēšot un saukšot.

Bij jāiet vēl trešā naktī. Viņš klausījās ļoti uzmanīgi, vai kāds neēd auzas. Un riktīgi: viens bij auzās. Viņš gāja ārā un ieraudzīja dimanta zirgu. To saņēma ciet un nelaida vaļām. Zirgs lūdzās, ka būšot palīdzēt, kad šim vajadzēšot. Dumais arī palaida.

Tās zemes ķēniņš izlaida tādu ziņu pa valstību: "Kad uz stikla kalna būs mana meita, kas tad varēs uzjāt, tam tā būs par sievu."

Gudrie brāļi baŗoja un kala vepri, ar ko jāt uz stikla kalnu. Diena bij klāt un bij jāiet jāt. Dumam iebēra kaņepes pelnos, lai tās salasa pa to laiku.

Kad gudrie bij aizgājuši, ienāca pie dumjā vecs vecītis, uzsita ar spieķi uz grīdas, tad visas kaņepes saleca bļodā un vecītis aizgāja. Dumais nu bij darbu padarījis, nu pasauca sudraba zirgu. Sudraba zirgs pieskrēja ar sudraba drēbēm un lielu ādas pātagu. Dumais apģērbās sudraba drēbēs un jāja uz stikla kalnu. Pirmo reiz viņš uzjāja gandrīz 'līdz pusei un, zemē jādams, cirta brāļiem ar lielo pātagu un aizjāja. Kad gudrie pārgāja mājā, dumais skrēja pretī un prasīja, kā gājis. Gudrie sacīja: "Ko tev vajaga zināt?"

Dumais stāstīja: ,,Es redzēju gan! Tur jāja viens kungs līdz pus kalnam un, atpakaļ jādams, jūs sita ar pātagu un tad aizjāj. Es redzēju uz pirtiņas jumta."

Gudrie noārdīja pirtij jumtu un sacīja, ka otrreiz neredzēšot. Otrā dienā atkal iebēra sieku kaņepu kuldā un paši aizjāja uz stikla kalnu. Dumajam ienāca vecītis, uzsita ar spieķi un visas kaņepes ieleca bļodā. Dumais atsauca zelta zirgu. Tas nāca ar zeltītām drēbēm un lielu ādas pipku. Dumais apvilka zelta drēbes un, pipku rokā, uzjāja pus stikla kalnu. Atpakaļ jādams, uz vilka brāļiem un aizjāja. Gan ķēra viņu, bet nevarēja noķert. Dumais aizjāja 'mājā, apģērbās vecās drēbēs un sēdēja pelnos. Gudrie nāca mājā, dumais skrēja pretim un prasīja, kā gājis. Gudrie atraidīja, ka šim nevajagot zināt.

Dumais sacīja: "Es uzkāpu uz kūts jumta un redzēju. Tur

jāja kungs ar zelta zirgu un zelta drēbēm, uzjāja pus kalnu un, zemē jādams, vazāja jūs ar pātagu un ieskrēja mežā."

Gudrie noplēsa kūts jumtu un domāja, ka nu gan nedabūšot redzēt.

Trešā dienā gudrie atkal iebēra kaņepes kuldā un aizjāja. Dumajam atkal atnāca vecītis un ar spieķi uzsita uz grīdu, tā ka visas kaņepes saleca bļodā. Nu pienāca dimanta zirgs ar dimanta drēbēm. Dumais apvilkās dimanta drēbēs un uzjāja pašā kalna galā. Ķēniņa meita viņam iesita zvaigzni pierē un iedeva pusi no sava gredzena ar savu vārdu. Jādams atpakaļ, atkal izkūla brāļus un aizjāja projām uz māju. Bīdamies, ka gudrie brāļi redzēs zvaigzni un varbūt vēl nokaus, viņš apsēja galvai lakatiņu un uzkāpa uz krāsns par slimu. Gudrie atnāca un prasīja: "Kāpēc uz krāsni kāpi?"

Viņš atbildēja. ka galva sāpot. Māte gribēja galvu aplūkot, bet viņš nelaida, ka dikti sāpot.

Tā diena pienāca, kad bij jāiet pie ķēniņa, bet dumais gulēja ar savām galvas sāpēm uz krāsns. Ķēniņa meita taisīja dzīres trīs dienas un salūdza visādus viesus. Starp tiem arī atradās gudrie brāļi. Meita gāja pie katra viesa sevišķi un lūkoja, vai ir zelta zvaigzne pierē, bet neatrada ne pie viena. Arī gāja pie gudrajiem un prasīja, vai vēl neesot kāds brālis mājā. Tie sacīja, ka esot gan, bet tas tāds dumš un guļot uz krāsns. Ķēniņa meita pavēlēja to .atvest. Gudrie aizgāja un gribēja dumajam citas drēbes apvilkt un muti nomazgāt, bet dumais nelaida. Pēdīgi teica, lai ejot, kā gribot, noplīsis un sasmulējies.

Kad nu bij aizgājis, ķēniņa meita gāja pie viesiem un lūkoja, vai kādam nav zvaigzne pierē. Dumajam paslīdēja lakats no pieres un tā ieraudzīja zvaigzni. Tūdaļ ieveda citās istabās, apģērba citās drēbēs un nodzēra kāzas. Kāzas bij nodzertas, dumais savārtīja jaunās drēbes dubļos. Deva jaunas, ar tām ielīda krāsnī. Nu nedeva vair(s) jaunas.

Ķēniņam bij vēl divi gudri meitas vīri. Tie jāja kādreiz uz jakti; arī dumais lūdza zirgu, jo kājām negribot iet.

Dumias nošķīrās no citiem ģēģeriem un iejāja mežā. Tu viņš nošāva zirgu un nodīrāja ādu.. Tad saskrēja vārnas ap nošauto zirgu. Dumais nosēdās, vēra vārnaa virknē un pievēra lielu virkni. Tad piesauca savu sudraba zirgu un prasīja, vai nezinot ko, kas šim tagad derot? Zirgs sacīja, ka zinot gan. Aiz deviņām ķēniņa valstim esot kapara cūka ar 9 kapara sivēniem, to vajagot dabūt. Labi. Dumais apģērbās sudraba drēbēs, sēdās sudraba zirgam mugurā, aizjāja pusstundā, paņēma cūku un jāja atpakaļ. Gudrie meitas vīri viņu satika un deva daudz naudas, lai pārdod cūku; bet dumais lika, lai nogriež katrs sev kājas pirkstu, tad atdošot. Viņi nogrieza un iedeva dumajam; bet dodami dumā tomēr nepazina, tādēļ ka bij sudraba drēbēs. Dumais ietina pirkstus papīrī, iebāza vestes kulē; tad mežā palaida zirgu, pārģērbās vecajās drēbēs, paņēma vārnu virkni un aizgāja mājā. Vārnas atdeva ķēniņam, tas lika iemest mēslienā.

Otrā dienā gāja atkal uz jakti. Dumais prasīja zirgu. Negribēja gan dot, bet iedeva. Dumais nošķīrās no citiem, nosita zirgu un norāva ādu pa acim. Saskrēja daudz vārnu pie gaļas. Viņš tās savēra virknē.

Tad atsauca dimanta zirgu un prasīja, vai kautkādu brīnuma lietu nezin. Atbildēja, ka zinot. Aiz deviņām ķēniņa valstim ir dimanta briežu māte ar trīsiem dimanta teliņiem."

Dumais apģērbās dimanta drēbēs un aizjāja pie briežu mātes. Par stundu jāja atpakaļ. Te satika gudros. Tie prasīja, lai šiem pārdodot dimanta briežu māti. Dumais lika nogriezt rokai vienu pirkstu. Gudrie gan negribēja darīt un solīja daudz naudas, bet kad dumais nedeva, tad ar nogrieza, domādami, ka neviens nezinās, kad cimdi būs virsū. Dumais pirkstus ietina papīrī un iebāza kulē. Gudrie aizveda briežu māti mājā. Dumais paņēma vārnu virkni un aizgāja. Ķēniņš sadusmojās un lika iebāzt vārnu virkni mēslienā.

Trešo dienu gāja atkal medīt. Ar lielu lūgšanu dumajam iedeva vecu ūdens vedamo zirgu. Viņš uzkāpa ačūrniski, iekoda asti zobos un aizjāja uz mežu. Mežā nosita zirgu, pakāra kokā un norāva ādu pa acim. Vārnas saskrēja atkal. Dumais vēra vien, kamēr visas savēra virknē. Te piesauca zelta zirgu un prāsīja, vai ko zinot. Viņš atteica, ka aiz 9 ķēniņa valstībām ir zelta priedīte ar 4 kājām; viens vīrs vienādi to priedīti vaktē. Šodien tas vīrs miris un tā priedīte ir dabūjama. Bet tur ir tādas čūskas, kas pa trīs verstēm svilina un pa divi verstēm var cilvēku aprīt. Lai nevarētu aprīt, tad zirgs viņam iedeva brīnuma zāļu pudelīti. Ar tām zādēm lai slacina, tad nesvilšot un lielās čūskas nevarēšot aprīt. Viņš ar tā darīja un aizjāja pa pusotri stundas. Tur paņēma zelta priedīti un jāja atpakaļ. Bet zirgam spalva bij apsvilusi. Viņš aplaistīja ar zālēm un nu spalva pārvērtās vēl skaistāka. Gudrie satika un prasīja, lai pārdod par miljonu rubļu zelta priedi, bet dumais naudas neņēma; tik paģērēja, lai izdīrā no muguras katrs vienu loksni ādas. Tā ar' izdarīja un šie dabūja priedīti. Dumais palaida zirgu mežā, paņēma vārnas pār pleciem un gāja. Viņš panāca gudros un reizē iegāja pilī. Pilī nometa vārnas ķēniņam priekšā. Ķēniņš sadusmojās un sacīja, ka rītā to nošaušot. Dumais lūdzās, lai vēl pēdīgo reizi visi reizē ietu pērties. Ķēniņš paklausīja lūgumu, lika izkurināt pirti un gāja pērties; bet gudrie meitas vīri nenāca. Ķēniņš pavēlēja iet. Iegāja pirtī, bet negribēja noģērbties. Ķēniņš neatlaida. Kad noģērbās, tad dumais izņēma no vestes kules pirkstus un ādas

loksnes un rādīja, kas gudrajiem trūka. Ķēniņš apskaitās un lika tos nokaut un dumais palika dzīvs.