38. A. 530. M.Šiliņa 1875.g. Tukuma apkaimē. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 683 (124, 25).

[Viens tēvs kopis lielu pūru lauku, bet] pūrus viens katru nakti noēdis un nobradājis. [Nu tēvs licis saviem trim dēliem pūru lauku sargāt, bet abi vecākie nevarējuši nosargāt: aizmiguši. Tad gājis jaunākais dēls], muļķītis, pūru lauku sargāt. Ap pusnakti muļķītim gan miegs uzbāzies, bet viņš bij aizbāzis aizkreklā pāris saujas skudru, tie knotējuši šo, un tā novaldījies no miega. Drīzumā tad atnācis pūros balts zirgs, tas tas ēdējs bijis. Muļķītis noķēris baltiņu, bet baltiņš lūdzies, lai laižot vaļā, būšot iedot trīs svilpiņas, kad tās pasvilpšot, gan tad redzēšot, kas būšot. Labi. Baltiņš iedevis tad sudraba, zelta un dimanta svilpiņu un pazudis.

Pēc kāda laika ķēniņš izlaidis ziņu: kas pie viņa meitas glāžu kalnā uzjāšot. tas to meitu un viņas pili dabūšot. Gudrie brāļi tūlīt jājuši kalnā ar labiem zirgiem. Muļķītis arī runājis tēvam kādu zirgu, bet tēvs iedevis nostrādātu ķēvīti, ka nekur pajāt. Nu jājis, jājis - beidzot mežā ķēveli nositis, pasvilpis sudraba svilpīti - atskrējis sudraba zirgs ar sudraba jātnieku drēbēm.

[Pirmo reiz muļķītis tikai drusku pajājis ar sudraba zirgu, tad griezies atpakaļ un atkal aizjājis. Otrreiz jājis ar zelta zirgu un uzjājis jau pāri pusei, bet atkal aizjājis.]

Tikai tad, kad trešo reizi uzjājis kalnā ar dimanta zirgu, ķēniņa meita esot iegriezusi muļķītim pirkstā, ka asinis tecējušas un aptinusi pirkstu ar lupatiņu. Vēlāk, kad muļķīti meklējuši, tie atraduši to tēva mājās apakš kāpostu baļļas paslēptu. [Brāļi bijuši to aiz skaudības paslēpuši.]