39. A. 530. A. Lerchis -Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 63 (29).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādā rudens dienā tēvs sapļauj ar dēliem atālu un pasausu samet stirpā. No rīta stirpā liels robs izēsts, ko tēvs klusu piepilda ar citu sienu. Bet kad otrā un trešā naktī vēl jo lielāki robi izēsti, tad tēvs ceturtā naktī sūta vecāko dēlu stirpu sargāt. Vecākais gan noiet, bet tomēr neatsargā, nedz arī noķeŗ siena ēdēju, jo Miega māmuliņa uzsūtījuse saldu, saldu miedziņu. Piektajā naktī viduvējam neiziet labāki.

"Jūs abi gatavi miega pūžņi!" tēvs dusmojās un sestajā naktī aizsūta muļķīgo dēlu. Muļķīgais paņem kulīti zirņu līdz un ēd tikai pa vienam, lai drīzi neizbeigtos un miegs neuznāktu. Pašā pusnaktī tas pamana sudraba zirgu pie siena, ko tūdaļ pielabina un kūtī ieved. Pēc brītiņa atnāk zelta zirgs, ko tāpat pielabina un kūtī ieved. Rīta laikā, gaismiņai mazuliet svīstot, puišam zirņi izbeidzas un miegs ļipina acis tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties. Bet viņš dusmīgi izberzē acis ar īkšķi un sagaida vēl trešo - dimanta zirgu. Kamēr zirgu pielabina, saulīte lēc un nu dimanta zirgs sāk spožā saulē tā mirdzēt un laistīties, ka acis apžib. Laimīgais dēls lec tūlīt zirgam mugurā, jāj uz mājām, pieceļ tēvu un brāļus, un tad priecīi izsaucas: "Vai nu redziet, kas es par vīru? Ja apņematies mani tā vairs nelamāt, tad dāvināšu jums kautko." Brāļi apņemas. Jaunākais brālis; dāvina vecākajam brālim sudraba, viduvējam zelta zirgu, bet pats patura dimanta.

Te pēc laika izpaužās vēstis, ka kāda ķēniņa meita nodomājuse to par savu vīru ņemt, kas iespēšot viņai uz dimanta kalna klāt piejāt. Sajāja daudz precinieku, visi izjājās par velti; bet jaunākais brālis ar savu dimanta zirgu, kā jāj, tā uzjāj. Nu muļķīgais tiek par ķēniņu un dzīvo laimīgi.