40. A. 530. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 46 g. vecas Emīlijas Tralliņas Aumeisteŗos.

Vienam tēvam bīši trīs dēli. Abi vecākie bīši prātīgi, bet jaunākais bīš padums un tāpē šo iesaukuši par Muļķīti.

Reiz tēvs aizgāš uz pļavu un sapļāvis sēku. Viņš sākrāvis sēku ķirpā un tāpatēm atstāš. Ka tēvs rītīnā gāš sēkam pakaļā, ta ķirpā bīš lielc robs izņemts. Tēvs nu nodomāš, ka tas sēka ņēmāš jādabū rokā, un pirmo vakaru stellēš vecāko dēlu lei šis vaktējot ķirpu. Vecākais dēlš arī aizgāš un vaktēš, bet drīz vie apgūlies. Ka rītīnā atnācis tēvs, ta redzēš, ka ķirpai akal lielc robs izņemts. Nu tēvs sunīš vecāko dēlu, ka šis nekā nevarot novaktēt.

Otru vakaru tēvs stellēš vidējo dēlu, lei tas vaktējot ķirpu. Bet šim ar' akal tāpatām izdevies kā vecākam, un šis ar nekā nenovaktēš. Pa nakti ķirpai bīš akal lielc robs izņemts.

Trešā vakarā tēvs stellēš Muļķīti ķirpu vaktēt un piekodināš, lei šis tik neapguļoties. Muļķīts arī apņēmies negulēt. Ka abi vecākie dzirdēši, ka nu Muļķīts ies vaktēt, ta sākuši šo visādīgi piezobot un piesmiet, ka tāds muļķa desa gan neesot nekāds vaktētāš. Muļķīts piebēris ķešas ar zirņiem un aizgāš. Viņš ielīdis ķirpā, ēdis zirņus un gaidīš, vai kāds nāks ar'. Muļķīts ēdis zirņus un pa(r) miegu šim nemaz nebīš prātā. Pienākusi pusnakts un pie ķirpias pieskrēš sidraba zirgs un sācis ēst. Muļķīts manījies, kā tiek šim pie krēpēm klā un -- skrapst! - šo aiz krēpēm cie un ved uz māju prom. Muļķīts ielicis sidraba zirgu stallī un gāš akal apakaļis. Muļķīts akal sēdēš, ēdis zirņus un gaidīš. Gaidīš, gaidīš - un pa labu laiciņu pie ķirpas pieskrēš zelta zirgs un sācis ēst sēku. Nu Muļķīts šo ar' aiz krēpēm cie un aizvedis uz māju, ielicis stallī un gāš akad apakaļ. Muļķīts sēdēš, sēdēš, un pēdīgi šim sācis jau zirņu aptrūkties. Nu Muļķīts pa vienam vie zirnīšam metis mutē un kāvies ar miegu. Sākusi jau gaismiņa rādīties un Muķīšam tā nācis miegs, tā nācis miegs, ka vais nekā atkauties. Jau vienu reizi Muļķīts izberzēš acis, jau otreiz izberzēš, bet miegs, kā nāk, tā nāk. Nu Muļķīts ar visu duku labi saberzēš acis un ta tā kā drusku labāki palicis. Saulīte jau drīz bīsi uz lekšanu, ka pie ķirpas pieskrēš dimanta zirgs un sācis ēst. Nu Muļķīts šo ar aiz krēpēm cie un aizvedis uz māju.

Rītīnā tēvs cēlies augšā un nu redzēš, kas par varēnim zirgim stallī. savesti. Šis nu prasīš Muļķīšam, kā viss bīš. Muļķīts visu izstāstīš. Ta nu tēvs saucis gudros brāļus ar un uzteicis Muļķīti. Muļķīts pats ar bīš varēn priecīgs un sacīš vecākiem brāļiem: "Ja jūs ar mani būsit labi, ta es jums došu katram savu zirgu."

Gudrie brāļi apņēmušies vais Muļķīti nekaitināt. Ta nu Muļķīts iedevis vecākam brāļam sudraba zirgu, jaunākam brāļam zelta zirgu un pats paturēš dimanta zirgu.

Pēc kāda laicīna ķēnīc issludināš, ka šis atdošot savu meitu tam, kas varēšot pēc šās uzjāt dimanta kalnā. Nu sajāši no malu malām visādīgi prinči rora augstmaņi un visi jāši kalnā, bet nevienc nevarēš uzjāt.

Gudrie brāļi ar sagūdrēši isprovēt roku un aizjāši uz kalnu. Vecākais brālis uzjāš ar savu sidraba zirgu gandrīz līdz puskalnam, bet ta zirgs sācis neganti šļūdēt, un šim gribot negribot bīš jāgriež apkārt un jājā zemē. Vidējais ar savu zelta zirgu uzjāš pāri lielai pusei, bet ta zirgs akal sācis šļūdēt, un šim bīš jāgriež zirgs apakaļ.

Nu Muļķīts ar' kāpis savam dimantniekam mugurā un laidis uz kalnu. Šis, kā nu laidis, tā vienā rāvienā bīš kalnā augšā. Ķēnīc atdevis Muļķīšam princesi par sievu un viņi nodzēruši varēnas kāzas. Muļķīts ar savu princesi dzīvāš laimīgi un vē tagadīnas dzīvājot, ja vie jau neesot no liela vecuma nomiruši.