41. A. 530. Skolniece M. Upmale no 68. g. vecas K. Sprinces Nīcā.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tās zemes ķēniņam bija viena skaista meita, ko viņš uzstādīja uz glāžu kalnu un izziņoja, kas pie viņas piejās un nomauks gredzenu, tas būs viņas brūtgāns, un tam ķēniņš atdos pusvalsts. Nu visi iet pie kalējiem un kaļ zirgus ar sudraba un zelta pakaviem.

Arī abi gudrie brāļi taisījās jāt uz to kalnu, bet muļķītis izgāja mežā sēnes lasīt. Viņš piegāja pie viena koka un atspiedās, bet koks atvēries un prasījis, kā vajaga. Tad muļķītis stāstījis: tur esot glāžu kalns, kur ķēniņš uzstādījis savu meitu. Tad koks iedeva muļķītim skaistas drānas un zirgu ar tērauda pakaviem un teica "Jāj arī uz glāžu kalnu!"

Koks vēl pateica, lai tas nejāj vis tūliņ uz kalnu augšā, bet lai tik gabaliņu pajāj un jāj atpakaļ. Kad muļķītis redz, ka arī gudrie brāļi jāj, viņš aizjāj viņiem priekšā, uzjāj mazu gabaliņu uz kalna un apgriezis zirgu, jāj atkal atpakaļ. Pie koka muļķītis novelk drēbes, noliek zirgu un iet mājā. Kad gudrie pāriet mājā, ēd pusdienu un stāsta, ka šie būtu gan uzjājuši bet gadījies viens princis ar skaistu zirgu, kas aizjājis priekšā. Muļķītis teica: "Es jau redzēju, pakāpu uz pirts jumtu. Jūs gan ar' jājāt, bet nevarējāt uzjāt."

Gudrie tūlīt noārdīja pirti. Otru reizi jāja aka gudrie brāļi uz kalnu, bet muļķītis noiet pie koka, paņem sudraba zirgu un jāj arī. Bet koks pateica: "Nejāj vēl līdz augšai, pajāj gabaliņu un jāj atkal atpakaļ!"

Pie kalna muļķītis redz, ka gudrie jāj, bet viņš atkal aizjāj šiem priekšā, pajāj kādu gabaliņu kalnā un jāj atpakaļ. Muļķītis nojāj pie koka, noliek drēbes un zirgu un iet mājā. Pārnāk gudrie mājās, tie lielās, ka jau gandrīz būtu augšā, bet radies kāds princis ar sudraba zirgu, kas aizjājis priekšā. Muļķītis teic: "Es jau ar' redzēju to princi, pakāpos uz klēts jumtu. Jūs gribējāt uzjāt kalnā, bet nevarējāt."

Gudrie tūlīt klēti noārda. Nu atkal trešo reizi jāj gudrie, bet muļķītis prasa tēvam, lai dod viņam balto ķēvi, viņš ar' gribot jāt. Tēvs arī iedod un nu muļķītis jāj. Nojāj līdz kam un atstāj balto ķēvi pie koka. Nu paņem zelta zirgu un apvelk vēl lepnākas drēbes. Nojāj pie kalna - redz, ka gudrie atkal lūki uzjāt augšā, bet muļķītis aizjāj atkal gudriem gaŗām, uzjāj pie ķēniņa meitas, nomauc gredzenu un jāj ,tūlīt atpakaļ. Pie koka viņš atdod zirgu un drēbes, paņem savu balto ķēvi un jāj mājā. Mājā muļķītis ieved ķēvi dīķī, pats uzkāpis mugurā apgriežas uz pakaļas pusi un skatās. Gudrie pārjāj un redz, ka muļķītis smejas. Gudrie pāriet mājā stāsta, ka atkal bijis princis, kas aizjājis priekšā, uzjājis uz kalnu, nomaucis gredzenu un nojājis zemē. Muļķītis teica: "Es jau ar' redzēju, pakāpos uz vāgūža. Jūs rāpāties gan, bet netikāt augšā."

Gudrie tūlīt noārdīja klēti. Bet nu visi kaļ gredzenus un nes pie ķēniņa rādīt, ka viņiem ir princeses gredzens, bet nekā, tāds

nav. Pēdīgi noiet arī muļķītis, attin savu pirkstu un parāda: akurāt ķēniņa meitas gredzens. Nu ķēniņš atdod muļķītim savu meitu un pusvalsts. Muļķītis nu dzīvo laimīgi ar ķēniņa meitu, bet gudrie brāļi paliek pa muļķiem.