42. A. 530. A. Gari-Juone no 75 g. veca T. Gailuma Domopoles pag. Latvju kultūras kr.

Kai beja cytureiz. tai i itū reiz - dzeivuoja vīns tāvs, jam beja treis dāli : divi gudri un vīns muļkīts. Jīm beja pasātas auzas un naktīs nazkas auzas ēdja Tāvs soka vacuokājam dālam: "Ej, dāls, un sorgoj par nakti auzas, nazkas juos ād."

Pyrmā naktī sasataisīja un aizguoja auzu sorguotu vacuokais dāls. Jam beja bails uorā gulēt, jis īleida piertī un puorgulēja par nakti. Reitā atīt uz ustobu, tāvs vaicoj : "Nu, kū tur, dāls, redzēji, kas tī myusu auzas ād?"

"Kū tī redzēsi?" dāls atsoka, "vējš pyuš, lopas čaukst, nikuo naredzēju."

Nyu ūtrā naktī īt ūtrais dāls, tys ari beja bailīgs, puorgulēja piertī un atīt reitā uz ustobu. Tāvs otkon vaicoj: "Nu, kū tur. dāls, redzēji, kas tī myusu auzas ād?"

"Kū tī redzēsi?" dāls atsoka, "vējš pyuš, lopas čaukst, nikuo naredzēju."

Trešā naktī prosās muļkīts: "Tēt palaid mani šūnakt auzu sorguotu."

Bet tāvs soka: "Kū jau tu nūsorguosi, ka divi gudrī navarēja nūsorguot?"

muļkīts vys prasīja tāvu, lai palaiž jū auzas sorguot, tod tāvs ari palaidja. Dāls aizguoja uz teirumu atsasāda auzu molā un sēdēja leidz pusnaktim. Te jis dzierd: zeme vīn atreib. Pusnaktīs atskrēja uz auzom vīns skaists zyrgs v vīna spolva zalta, ūtra sudobra, tai i laistās. Muļkīts klusiņom dasalavēja pi zyrga, sakēra jū un gribēja vest uz sātu, lai nūdūd struopi par auzu ēsšonu.

Tūreiz tys zyrgs suokās prasītīs, lai jū palaiž vaļā, par tū šis vysod paleidzeiškūt, kur tikai vajadzēs. Lai atīt uz mežu un tikai pasauc, šis tyuliņ byuškūt kluot. Muļkīts paklausīja un palaidja jū vaļā. Reitā jis atguoja uz sātu, tāvs vaicoj muļkīšam: "Nu, kū tur, dāls, redzēji, kas tī myusu auzas ād?"

"Kū tur redzēsi? Vējš pyuš, lapas čaukst, nikuo naredzēju." Pēc tam kunga meitai muižā beja kuozas, vacuokī bruoļi obēji taisījās uz tīni. Vīns bruols izmozguoja cyuku un ūtrs kozu, tod kotrs atsasāda uz sova lūpiņa un guoja uz muižu. Muļkīts prasīia tāvam, lai ari jū palaiž; tāvs suokumā nagribēja, bet pēcuok palaidja. Jis aizguoja uz mežu uzklīdzja un zyrgs beja

kluot. Jis pastuostīja zyrgam; ka grib juot uz muižu kuozuos, bet jam nava jaunu svuorku. Zyrgs soka: "Īlein pa vīnu aisi man īškā un pa ūtru izlein uorā!"

Muļkīts pa vīnu ausi īleida īškā un pa ūtru izleida uorā un tod jam beja skaisti jauni svuorki. Jis sādās zyrgam mugurā un dzynuos pēc bruoļim, dadzinis tīis pusceļā uzklīdzja: "Kizi, koza kuorklūs, cyuka dubļūs!"

Koza tyuliņ īskrēja kuorklūs un pa kuorklim skrīdama applēsja bruoļam, kurs juoja uz kozas, vysas rūkas. Cyuka īkrita dubļūs, izzīdja vysu tū bruoli, kurs juoja uz cyūkas. Jī obēji grīzjās uz sātu, a mukīts aizjuoja uz muižu, pa kuozom labi izzadzeivuoja, sādās zyrgam mugurā, atjuoja uz mežu īleida pa vīnu ausi īškā, pa ūtru izleida uorā un otkon beja taiduos pat appleisušuos drēbēs. Atguoja uz sātu lykās uz cepļa un gui leidz reitam.

Dreiži pēc tam kēneņš izsludinuoja pa vysu valsti, ka atdūs sovu meitu par sīvu tam, kurs dalēks leidz trešuo stuova pils lūgam un izjems nu kēneņa meitas rūkas gradzynu. Obēji bruoļi taisījās ceļā, vīns izmozguoja cyuku, ūtrs kozu, sādās sovim lūpiņim mugurā un juoja uz pili pi kēneņa meitas.

Tod trešais dāls iyudzja tāvu, laijū palaiž uz mežu sēņu palasītu. Tāvs suokumā nagribēja, bet pēcuok palaidja. Jis aizguoja uz mežu pasaucja zyrgu un tys tyuliņ atskrēja. Jis sacīja zyrgam, kai lai šis juoj uz kēneņa meitu taiduos sapleisušuos drēbēs, bet zyrgs jam sacīja: "Īlein pa vīnu ausi man īškā um pa ūtru izlein uorā!"

Tys ileida pa vīnu ausi īškā un pa ūtru izleida uorā un beja skaistuos jaunuos drēbēs kai kungs, sādās uz zyrga un aizjuoa sovim bruoļim pakaļ. Jis panuocja bruoļus pusceļā un uzklīdzja: "Kizi koza kuorklūs, cyuka dubļūs!"

Koza tyuliņ skrēja kuorklūs, un pa kuorklim skrīdama, applēsja vysas rūkas un muti tam bruoļam, kurs juoja ar kozu cyuka īkrita dubļūs un izzīdja vysu tū broli, kurs juoja uz cyukas.

Muļkīts juoja tuoļuok, dajuoja pi pils, palēcja par vīnu stuovu un laidjās atpakaļ uz mežu. Tod īleida zyrgam pa vīnu ausi īškā un pa ūtru izleida uorā un izguoja otkon taids pat appleis's. Īdams uz sātu, pīlauzja mežā myusmēru un cytu sēņu, atnesis atdevja tāvam. Tāvs izlasīja lobuos sēnis, bet slyktuos izsvīdia uorā. Jis izkuopja uz cepļa un gulēja leidz reitam, nikuo nasacīdams. Naktī tyka sātā arī obēji bruoļi un ūtrā reitā otkon taisījas braukt pī kēnena meitas. Izmozguoja vīna sovu cyuku un ūtrs kozu, sādās un juoja uz pili. Muļķīts prasījās otkon uz mežu sēņu palasītu, nu suokuma tāvs nalaidja, bet jis izzaprasīja un aizguoja uz mežu. Mežā jis pasaucja zyrgu un tys tyulin atskrēja. Muļkīts pa vīnu ausi īleida īškā un pa ūtru izleida uorā un beja lobuos drēbēs kai kungs. āduos uz zyrga utu aizjuoja pakaļ cytim broļim. Panuocis tūs iis uzklīdzja: "Kizi koza kuorklūs, cyuka dubļūs!"

Koza tyuliņ skrēja kuorklūs un cyuka īleida dubļūs. Applāsti un nusazīduši obēji bruoļi dzynās atpakaļ uz sātu, a muļkīts juoja tuoļuok, dajuojis pi pils, jis jau palēcja par divējim stuovim un dreiži laidjās atpakaļ uz mežu. Mežā nūkuopja nu zyrga, pa vīnu ausi īleida īškā, pa ūtru izleida uorā un beja otkon vacuos appleisušuos drēbēs kai ogruok. Uz sātu īdams, jis mežā pīlauzja vysaidu sēņu un aiznesja tāvam. Tāvs jū labi izlomuoja, kam pīlauzja nalobū sēņu, bet muļķīts nikuo nasacīdams, uzkuopja uz cepļa un gulēja leidz reitam. Naktī atbraucja arī citi dāli.

Trešā reitā vē obēji bruoļi taisās ceļā. Izmozguoja vīns cyuku un ūtrs kozu, sādās kotrs uz sova lūpiņa un juoja uz pili pi kēneņa meitas. Muļķīts vēļ prasījās, lai tāvs jū palaiž uz mežu sēņu palasītu, a tāvs runuoja: "Tu napīlasīsi lobu sēņu."

Bet jis sacīja: "Nyu, tēt, lasīšu tikai lobos vīn sēnis."

Tāvs jū otkon palaidja. Jis aizguoja uz mežu, pasaucja sovu zyrgu. Zvrgs tyuliņ atskrēja, muļkīts īleida pa vīnu ausi īškā, pa ūtru izleida uorā, jam beja lobas skaistas drēbes, kai kungam. Jis atsasāda uz zyrga un aizjuoja pakaļ sovim bruoļim, panuocis jūs, jis uzklīdzja: "Kizi koza kuorklūs, cyuka āubļūs!"

Koza īskrēja kuorklūs, a cvuka dubļūs, a jis aizjuoja uz pili pi kēneņa meitas. Dajuo jis jis palēcja par trejim stuovim un izjēmja kēneņa meitai nu rūkas gradzynu. Izjēmis gradzynu, jis aizjuoja atpakaļ uz mežu, īleida pa vīnu ausi īškā, pa ūtru izleida uorā un beja otkon taids pat nabogs kai ogruok.

Lēcja arī juo bruoļi, lai pajemtu kēneņa meitas gradzynu, bet nivīns navarēja dalēkt. Muļķīts uz sātu īdams, mežā pīlasīja sēņu, atnesja tāvam, pats aptinis rūku ar lupotu, lai naīraudzītu gradzynu cyti bruoļi, izkuopja uz cepļa un gulēja leidz reitam. Atbraucja ari bruoļi un stuostīja tāvam, ka beja vīns kungs, kurs dalēcja un pajēmja gradzymt nu kēneņa meitas.

Kēneņš izguojrs sacīja, lal reitā sasalosa vysi ļaudis uz pili. "Pi kura atsarass gradzyns, tys byus munas meitas bryuguons." Muļķīts, uz cepļa gulādams, vysu dzierdēja un prīcuojās, ka jū ari vess uz tīni. Tāvs īraudzīja, ka jaunuokajam dālam rūka apsīta ar lupotu un vaicoj : "Kam tev tei rūka apsīta?"

"Es pakritu uz calma un sasytu rūku," atsacīja muļkīts. "Muļkīšam nikur labi naīt," sacīja tāvs un- lykās gultā. Muļkīts vysu nakti navarēja aizmigt, par gradzynu vīņi dūmuodams. Jam gribējās pasavērt uz gradzyna, jis attyna lupotu īruovja guni un dreiži pasavēŗa uz gradzyna. Tāvs īraudzejis guns bluozmi, suoka klīgt uz muļķīti: "Kū tu tur ar guni dori? Vēļ sātu nūdadzynuosi!"

"Nā, tēt, es vairs nadegšu!" jis appyutja guni, aptina rūku ar lupotu un gulēja.

Reitā,vysi sasataisīja un guoja oz kēneņa pili. Muļkīšam beja sapleisušas drēbes, tuodēļ tāvs jū koktā vīn styumja un pats stuojās prīškā, lai nivīns naredz juo appleisušū dālu. Kēneņa meita meklēja sovu gradzynu pyrmuok pi kungim, bet naatroduse guoja uz durovom un atroda pi muļķīša. Jei jū aizvedja uz sovu kambari, apvylka jam skaistas jaunas drēbes. Muļkīts sādās uz sova zyrga un juoja uz baznīcu lauluotīs ar kēneņa meitu. Tāvs un vacuokī bruoļi mutes vīn plātīja nu breinuošonuos, ka jūs muļkīts palyka kēneņa meitai par bryuguonu. Kad atbraucja nu laulobom, tod dzēra boguotas kuozas, vysim devja ēst un dzert, cik gribi.