44. A. 530. Ignats Vaivods Eglūnā. N. Rancāna kr.

Dzeivuoja senuok taids saimnīks, kuram bej:a treis dāli: divi gudri, trešs pluonpruotīgs. Īsēja saimnīks vīnu godu kvīšus un kvīši nūauga lobi. Tik tei vaine, kad nazkas jūs vvs nūād un nūād. Syutīs viņš sovu vacuokū un gudruokū dālu sorguot.

Tys vokorā nūīt, zam kryuma apsagulst un aizmīgst. Reitā jis cēlās, atguoja uz tāvu un pasacīja, ka naredzējis tuo zagļa. Ūtru nakti syutīs ūtru dāļu, bet ūtrs arī dora talpat. Trešū nakti nav jau, kam īt, tod īsaprasīja pluonpruotīgais: "Tēt, es nūīšu."

"Kū tu nūvaktēsi? Lobuoki naej!" tāvs atbildēja, bet tūmār jū palaide.

Jis nūguoja tyulīt, drusciņ nūsnaude un cēlēs jau ap pusnaktim. Suoka jis klausītīs. Atskrīn taida kēve taidos zalta spolvos. Jis tuylīt kai skrēja viersā, bet natruopēja lobi atsasēst, atsasēde ar muti uz pakaļi. Tai jū nese, nese šei trokuo kēve, bet golā pīkusa un nūstuoja un suoka vaicuot: "Kai tu nanūkriti? Tagad tu mani palaid vaļā, bet vajadzības laikā es tev paleidzēšu. Tu tik svilpoj, es byušu kluotu."

Labi! Palaide vaļā un reitā atguoja uz tāvu un soka: "Kēve taida skaista beja, tik nūbāga. Tagad jei beisīs vairs atīt." Taisneiba ari beja, nikas vairs naēda kvīšu.

Vīnas valsts kēniņš apsūlēia tam sovu meitu par sīvu, kas leidz jai izkuops augstā stykla kolnā un nūmauks nu piersta gradzynu. Ziņa pīguoja ari pi šīm trejim tāva dālim. Gudrī bruoļi tyulīt taisījuos ce]ā. Vīns sāduos uz vucynu, ūtrs uz keili (kuili) un tai juoja, jo zyrgu jīm nabeja. Pluonpruotīgajam ari gribējuos juot, jis izīt uorā un svilpoj, tyulīt zyrgs atskrīn, taids skaists - izzavērt navar. Kal jis sāduos viersum, ari taids skaists palyka, zyrga spolva ari jū apzeltēia. Vuordu sokūt, navarēja jū pazeit.

Laidēs jis ceļā. tyulīt panuoce sovus bruoļus, un nūskrēja kai zibens speidādams. Bruoļi tik nūsavēre. Pluonpruotīgais kai skrēja pukuolnā, tai uzskrēja, bet vēl nadaskrēja, atskrēja atpakaļ. Atskrējis tyulīt palaide zyrgu vaļā, īguoja ustobā un atsagula uz cepļa.

Bet bruoļi tik par dīnas div atsagrīž uz tāvu un stuosta: "Atskrēja taids juotnīks ar zalta zyrgu, bet napīskrēja, kur ta myusim pīskrīt! Myusim tik nūbraukt pasavārtu."

Labi! Ūtru reizi vēj izīt uorā un svilpoj, atskrīn zyrgs sudraba spolvu. Jis atsasāst un palīk otkon skaists. Kai jis skrēja - beja jau uzskrējis, tik naspēja pagyut gradzyna, jo zyrga kuojas pasleidēja un atšļuka. Kai atšļuka, tai atjuoja uz muojom. Vysi ļaud's kas beja ap kolnu, breinuojuos par tū jaunekli. Gudrī bruoļi atjuojuši stuosta tāvam: "Beja taids un taids jauneklis, tik vēl napakēre gradzyna."

Par kaidu laiku kēniņš sauc otkon visus pi sevis. Nūbrauc ari gudrī bruoļi uz tū kolnu pasavērt. Pluonpruotīgais izīt uorā un svilpoj, atskrīn pyrmais zyrgs zalta spolvu. Jis atsasāst un nūjuoj uz apsūlītū vītu. Kai skrēja, tai izskrēja un nūmaucē meitai gradzynu, tod atjuoja uz muojom. palaida zyrgu. Gradzynu jis izmauca uz piersta un apsēja ar drēbi, lai citi ļaud's naradzātu, jis cīši speidēja.

Atjuoja arī gudrī bruoļi, stuosta tāvam: "Skaistais jauneklis tagad mūmauce gradzynu kēniņa meitai." Vīnu nakti pluonpruotīgais īgribēja pasaskatīt savu nūjemtū gradzynu. Jis attina drēbīti un gradzyns speidja, kai guntiņa. Gudrī bruoļi soka: Kū tu tur dori? Vēļ kaut kū aizdegsi."

Jī dūmuoja, ka viņš ar sērkūciņim spēlējas. Pluonpruotīgais dreiž ītina gradzynu otkon drēbītī.

Par kaidu laiku kēniņš sauc otkon pi sevis vysus vīsus, kas tik beja pi kolna vārtūs, lai atrastu, kam ir meitas gradzyns. Vīns ruoda gradzynu - ūtrs, bet kēniņa meita tik pazasmej par šaidim gradzynim, jo juos beja daudz skaistuoks. Golā pīguoja pī pluonpruotīguo, kam piersts beja sateits ar drēbīti. Princese pavēlēja, lai atraisūt drēbīti, tys tyulīt atraisīja. Princese uzsauce: "Šeit nu ir muns gradzyns!"

Tai vysi sazaskartījuos, ari gudrī bruoļi nūsavērēs greiži uz savu bruoli. Tai jū nūveda uz kēniņa pili un sataisēja boguotos kuozas.

Piezīme. Divas ļoti līdzīgas pasakas uzrakstījis skolnieks V. Juonins Eglūnā. P. Š.