Ķēniņa meita glāžu kalnā.

 

45. A. 530. V. Fiļšs no O. Drazdovska Rēzeknē.

Dzeivuoja vec's ar sovu buobu, jīm beja treis dāli: divi gudri, a trešais muļkis. Natuoļi nu jūs dzeivuoja vīns boguots muižinīks, kam beja meita taida skaista, ka navar posokā izstuostēt un ar spolvu pīrakstēt. Kai pazavērsi uz juos, uz reizis sirdī tiks vīgluok. Tys muižinīks pataisēja augstu-augstu stykla kolnu. Kai gribi pazavērtīs uz tū augstumu, tod nu reizis capura nu golvys nūkriss zemī. Uz poša augstuma ituo kolna muižinīks pasādynuoja sovu meitu un pascēja vysim ļaudim: "Kas izskrīs ar zyrgu da munys meitys, tys jū pajims sev par sīvu."

Tymā Iaikā vec's cīši saslymuoja, pasaucja sovus trejus dālus un runoj jīm: "Muni mīļī dēleņi, es dreižy mieršu zemī un runuoju juma, kab jius pēc munys nuovis kotrys pa naktei uz munys dūbis skaiteitu puotorys, koleidz puorīs deveņis dīnys."

"Labi!" pascēja dāli, un kai vec's nūmyra, pyrmū nakti nūguoja uz dūbja tāva vacuokais dāls, pastuovēja tī kaidu stundi un atguoja uz sātu.

Uz ūtrys naktis nūguoja vyduskais dāls, kurijis pastuovēja drusceņi pi tāva dūbis vn dreižuok nūguoja uz klāvu un puorgulēja vysu nakti.

Uz trešuos dīnys jaunuokais dāls pajēmja gruomotu un nūguoja uz tāva dūbi. Vysu nakti da reita jis lyudzja Dīvu. Kai suoka taisētīs gaisma - vēl nadzīduoja gaiļi - nu dūbis izlein vacijis tāvs un runoj: "Lobyš dīnys, dēleņč. Vot tev treis vēziņis, vīnu vēzeņi atdūd vacuokam dālam, ūtru vēzeņi atdūd vvduskam, a trešū pajem sev!"

Atīt muļkis uz sātu un ruoda bruoļim itūs vēzeņis, a bruoļi suoka smītīs, runuodami : "Nūguoji, pastaiguoji pa pogolmu, salasēji treis vāzys un gribi myusus pastateit par muļkim."

Vacuokais bruol's pajēmja vīnu vēzeņi un nūsvīdja. Tyuleņ malns zyrgs stuov jam pretim, jis nu reizis nūsabeida, a pēčuok, ilgi nadūmuodams, sādās uz tuo zyrga un nūjuoja da tuo stykla kolna, kur sēdēja muižinīka meita. Jis dūmuoja pats sevī, ka itei meita jau byus jam par sīvu, bet zyrgs daskrēja tik uz pusis ituo kolna, un tai bruols atbrauc bez nikuo uz sātu.

Vyduskais bruols runoj : "Varbyut muižinīka meita byus man par sīvu."

Jis ari nūsvīdja sovu vēzeņi un tyuleņ tur stuovēja bolts zyrgs. Sādās jis uz ituo zvrga un nūjuoja, bet ar taipat nadaskrēja un atbraucja uz sātu. Sātā jis runoj : "Tik drusceņu nadaskrēja, a tod meita byutu man par sīvu."

Trešais bruols sēd uz cepļa un smejas. Pazacēļa jis nu cepļa nūsvīdja sovu vēzeņi un tyuleņ tur beja zyrgs, vyss kai zalts spīd, tai ka uz ituo zyrga vārtūs navar, ac's tai grīž. Sādās muļkis uz ituo zyrga, nūjuoja uz tū stykla kolnu un daskrēja pi tuos skaistuos muižinīka meitys.

Ūtrā dīnā pi muižinīka spēlej un doncoj, kas guoja pa tū ceļu, vaicuoja: "Kur tja tai skaisti spēlej?" Ļaud's atbildēja: "Muižinīka meita īt pi muļķa bruoļa par sīvu, par tū tai skaisti spēlej."