Ķēniņa meita glāžu kalnā.

 

46. A. 530. J. Simenovs Dolē. Brīvzemnieka kr., 119, LP, VII, II, 2, 2, 2.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Kad tēvs nomira, gudrie brāļi sadomāja vieglāki padzīvot, bet muļķītim toties atkal klājās nelāgāki. Brāļi pēc kārtas dzina pa naktim zirgus pieguļā. Bet kad nu pienāca kārta vienam gudrajam brālim, tas saka muļķītim: "Ej, gani manā vietā!"

Šis iet arī un gana zirgus. Gana muļķītis un ierauga piepēži: skrien sudraba zaķis. Šis lobj pakaļ, noķer, pārved mājā un ielaiž savā stalli.

Otrā naktī otrs gudrais brālis tāpat saka: "Ej pieguļā manā vietā!"

Muļķītis iet atkal. Šoreiz viņš ierauga zelta kazu - noķeŗ to, pārved mājā un ielaiž savā stallī.

Trešo nakti bija viņam pašam sava kārta. Aiziet, gana zirgus kā ganījis. Bet tagad viņš ierauga dimanta kumeļu, lobj paka!, noķer, pārved mājā, ielaiž savā stallī.

Kaimiņa valstī bija milzīgs stikla kalns; kalna virsonē stāvēja drāniņa un zelta gredzens. Kas šo drāniņu un zelta gredzenu nones, pie tā nāk ķēniņa meita par sievu. Tad abi gudrie brāļi apkala krietni savus zirgus un jāja turp, sacīdami: "Varbūt mums laimējas uzjāt uz kalnu.

Bet muļķītim viņi cieši piesacīja mājā palikt, mātei palīdzēt, tai malku un ūdeni pienest. Tiklīdz šie bija labi aizjājuši, muļķītis izlaida sudraba zaķi, sēdās mugurā un aulekšoja pakaļ. Ceļā abus panācis, viņš iegrūda vienu pa kreisi, otru pa labi grāvī un pats jāja projām uz kalnu; tomēr augstāku par puskalnu šoreiz gan neuzjāja, tādēļ griezās uz mājām. Pārjāja brāļi, tie saka : "Ai, brālīti, kauču tu zinājis, ko mēs pieredzējām!"

Muļķītis atbild: "Zinu gan, redzēju." Brāļi vaicā: "Kur tu redzēji?"

Muļķītis saka: "Uzrāpos klēts jumta galā un visu noskatījos." Brāļi ņēmās noārdīt jumtu.

Otrā dienā brāļi apkala vēl krietnāki savus zirgus, noteica atkal muļķītim palikt mājā un aizjāja uz kalnu. Bet muļķītis šoreiz izlaida zelta kazu, sēdās tai mugurā un jāja pakaļ. Ceļā atkal iegrūda gudros grāvī un tad aizjāja uz kalnu; bet arī šoreiz viņam vēl neizdevās, bija jāgriežas atpakaļ, jājāj uz mājām. Pārjāj brāļi un saka: "Ai, brālīti, kauču tu zinājis, ko mēs pieredzējām."

Šis atbild: "Zinu gan, uzlīdu otra brāļa klēts jumta galā un visu redzēju." Tad viņi noārdīja arī to jumtu.

Trešā drenā brāļi apkala savus zirgus ar tik asiem pakaviem kā adatām un aizjāja, pieteikdami muļķītim atkal mājā palikt.

Nu muļķītis izlaida savu dimanta kumeļu, sēdās mugurā, aizaulekšoja pakaļ. Ceļā viņus panāca un iegrūda atkal grāvī. Aizjājis pie kalna, dimanta kumeļš kā vējš uzskrēja līdz kalna virsonei. Dabūjis drāniņu un gredzenu, muļķītis pāraulekšoja mājā. Pārjāj brāļi un saka: "Ai, brālīti, kauču tu zinājis, kādus brīnumus mēs pieredzējām."

Šis atkal atbild: "Zinu gan; uzlīdu rijas jumta galā un visu redzēju." Brāļi sadusmojās un arī to jumtu noārdīja.

Pagāja viena diena, otra -- neviens pēc ķēniņa meitas nenāk. Tad ķēniņš pavēlēja visuvisiem sapulcēties un ķēniņa meita visus pārmeklēja, lai izdibinātu, kam tas gredzens. Gandrīz jau bija visus pārmeklējusi, bet gredzena kā nav, tā nav. Pienāca muļķītim kārta: gudrie brāļi iesacīsies: "Nav ko meklēt pie viņa. Kaktā vien notupējis, kur lai tāds muļķis ņemtu šitādu zirgu?"

Bet ķēniņa meita ir tad pārmeklēja viņu un atrada gredzenu. Nu muļķītis apņēma ķēniņa meitu, palika par ķēniņu un ja nav nomiris, tad valda vēl šodien.

Piezīme. L. Jankovskis piesūtījis A. Bīlenšteinam vienu variantu no Jelgavas apgabala, kur teikts,. ka vienam tēvam no dārza pa dobei kartupeļu pazuduši. Sūtījis dēlus sargāt - gudrie aizmiguši, nenosargājuši; bet muļķītis neaizmidzis savā nakti Tad nācis ap pusnakti velns kartupeļus rakt, bet muļķītis nogrābis velnu aiz krūtim. Velns iedevis viņam sudraba zirgu, lai laižot vaļā. Otrā nakti zelta zirgu, trešā dimanta. - -Vēlāk uz glāžu kalna arī gudrie jājuši, bet kalns bijis glums - nevarējuši; tad muļķītis jājis -pirmo dienu ar sudraba zirgu, uzjājis vienu trešdaļu, otru ar zelta zirgu pusē, trešo ar dimanta pavisam. Ķēniņa meita nu iedevusi viņam savu gredzenu un uzmaukusi pirkstā; bet ķēniņš viņu sagaidījis kalna apakšā un tūliņ rīkojis kāzas. L. P. VI, 662 (129, 5).