47. A. 530. P. Dambītis Vidzemes Ozolu pag. Zin. kom kr. LP, VI, 664 (124, 8).

Stikla kalnā dzīvojusi skaista preilene, kura gribējusi precē ties, un tādēļ ziņojusi: "Kuŗš pie manis dajās, tas būs mans vīrs!" Divi gudrie brāļi, gribēdami paši uzjāt, sabēruši linu sēklas pelnos un likuši dumajam izlasīt.

Bet pie dumā atnācis vecītis: "Ko tu te dari?"

"Ko daru? Divi gudrie brāļi sajauca pelnus ar linu sēklām un man lika, lai izlasu; bet paši aizgāja uz stikla kalnu."

Tad vecītis sacījis: "Tās sēklas es izlasīšu. Bet tu aizej uz to lielo ozolu, ko še var redzēt, un dasit trīs reizes ar savu kūziņu, tad iznāks zirgs, kam būs zvaigzne pierē un uz muguras drēbes; tās tu velc mugurā un jāj uz stikla kalnu!"

Labi, jājis; bet ar šo zirgu uzjājis tikai trešo daļu. Nu jājis atpakaļ uz ozolu, novilcis drēbes, uzlicis zirgam mugurā un ielaidis ozolā; bet pats aizgājis uz savu darbu. Kad gudrie atnākuši, tie sacījuši uz dumo: "Ko tu še rušinies? Mēs bijām pie stikla kalna un redzējām vienu smalku kungu smukā zirgā, kam bija zvaigzne pierē."

Otrreiz dabūjis zirgu ar mēnesi pierē, trešreiz ar sauli pierē un tad uzjājis kalnā. Piegājis pie preilenes, ta viņam iedevusi savu gredzenu. Pēc kāda laika preilene sapulcinājusi visus ļaudis kopā un meklējusi, pie kā ir gredzens. Atradusi savu gredzenu pie dumajā. Kad gudrie brāļi to redzējuši, tad viņi ļoti izbijušies, bet dumais ar preileni salaulājies un dzīvojis kopā laimīgi.