48. A. 530. M. Šiliņa 1875. g. Slampē. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 633 (124, 26).

[Reiz dzīvojuši trīs brāļi, un divi vecākie turējuši jaunāko par muļķi.]

Reiz gudrie ar staltiem zirgiem aizjājuši un muļķīti sēnēs sūtījuši. Mežā tas raudājis. Pienācis vecs vīriņš: ko raudot? "Jā, kā neraudāšu? Mani brāļi ir aizjājuši un nav ne vārda teikuši, uz kurieni!"

Tad vecītis iedevis spieķi un teicis, lai ar to pie ozola trīs reizes piesitot. Piesitis pirmā dienā - iznācis no ozola sudraba zirgs ar sudraba drēbēm. Kāpis mugurā un zirgs aiznesis to uz glāžu kalnu, kur augšgalā ķēniņa meita sēdējusi. Otru dienu dabūjis zelta zirgu, trešu dimanta. Mājā gudrie stāstījuši, ko pie kalna redzējuši. Muļķītis atteicis: "Es arī redzēju, biju uzkāpis klēts jumtā.

Brāļi noplēsuši klēts jumtu. Otrreiz teicis, ka uz staļļa jumta skatījies, to brāļi arī noplēsuši.

Trešo dienu, kad ar dimanta zirgu uzjājis kalnā, ķēniņa meita novilkusi zelta gredzenu un iespiedusi muļķītim zēģeli pierē, teikdama, lai nu jājot uz mājām, pēc trim dienām braukšot viņu meklēt. Kad nu pārradies mājā, brāļi atkal stāstījuši, ko redzējuši; bet muļķītis atteicis: "Es arī redzēju, biju uzkāpis istabas jumtā!"

Brāļi noplēsuši arī istabas jumtu. Kad nu trešā dienā ķēniņa meita atbraukusi, brāļi paslēpuši muļķīti apakš tovera; bet kučiers pamanījis, ka apakš toveŗa kas kustas, un nu šo atraduši. Tad ķ. meita cēlusi muļķīti blakām karītē un vedusi līdz, bet šis teicis, lai vēl drusku pagaidot! Gaidījusi. Tad muļķītis aizskrējis pie ozola, piesitis - iznākuši sudraba, zelta, dimanta zirgi ar tādām pašām jātnieka drēbēm. Nu apģērbies dimanta drēbēs nu ar saviem spožiem zirgiem aizbraucis uz pili.