49. A. 530. Cenas Mārtiņš Vidzemes Saleniekos. Jkr V, 115 (74). LP, VII, II, 26, l, 4.

Vienam tēvam bija trīs dēli. Vecākie dēli turēja jaunāko par muļķīti. Tēvs nomira.

Citam tēvam bija viena meita, ļoti skaista. Arī viņas tēvs nomira. Pēc tēva nāves lika viņa augstu, stāvu kalnu uzcelt un apmetās kalna galā uz dzīvi. Drīz izpaudās ziņa, ka viņu tik tas par sievu dabūšot, kas pie tās uz augstā kalna uzjāšot.

Visiem trim dēliem tēvs parādījās sapnī un tos uzaicināja pie viņa vaktēt, katrs savu nakti, sākot no jaunākā. Jaunākais, savu nakti pie tēva kapa vaktēdams, dabūja savādu dzelzs svilpīti. Ja svilpīti pasvilpoja vienā galā, tad atskrēja dzelzs zirdziņš, jo pūta otrā galā, tad tas nozuda. Pārnācis mājās, viņš brāļiem neteica ne vārdiņa par svilpīti, uzrāpās uz krāsni un gulēja.

Kad atnāca otra brāļa nakts, tad tas deva jaunākajam brālim ēst vm dzert un lūdza viņam, lai tas ejot arī par viņu vaktēt. Tāpat arī darīja vecākais brālis. Otru nakti vaktēdams, jaunākais brālis dabūja sudraba, trešo nakti zelta svilpīti ar tādām pašām īpašībām, kā dzelzs svilpītei.

Reiz jaunākais brālis gāja mežā sēnēs. Viņš iepūta dzelzs svilpītē, un re, te atskrēja dzelzs zirdziņš. Viņš uzkāpa viņā un jāja uz skaistules kalnu, bet nevarēja augstāki, kā tik līdz trešai daļai uzjāt, zirgs slīdēja un viņam vajadzēja atpakaļ griezties.

Otrreiz gāja viņš sēnēs un iepūta sudraba svilpītē, kur sudraba zirdziņš atskrēja. Viņš jāja atkal uz skaistules kalnu. Gandrīz jau bija pašā augšā, bet te rādījās tāds stāvums, ka to nevarēja uzjāt - viņam bija atpakaļ jāgriežas. Kad trešo reizi jaunākais brālis mežā gāja, tad viņš pūta zelta svilpītē un zelta zirdziņš atskrēja, ar kuŗu tas uzjāja augšā. Skaistule tam dāvāja savu zelta gredzenu - viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi.