50. A. 530. Ātreņu Kārlis Rundālē. Jkr. V, 26 (3). LP, VII, II, 26, 1, 2.

Dzīvoja vecītis, kam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs mīlēja visus trīs, izmācīja visus grāmatā, mācīja viņiem; ko pats zināja. Bet kamēr divi brāļi bija veikli un gādīgi, trešais bija lēns un domīgs. Pirmie zināja mežā beidzamo lizdu, prata rīkoties ar stopu un cilpām, izņēma putniņiem bērniņus un nepārnāca nekad bez medījuma. Trešais gāja tāpat mežā, zināja arī putnu lizdiņas, bet nepārnesa no meža nekad nekā. Viņš apsēdās tur zem kāda koka, klausījās uz putniņiem un skatījās, kā tie darbojās un pakaisīja viņiem kādas maizes drusciņas. Brāļi viņu nosauca par muļķi, rāja, izsmēja viņu un apvaicājās. vai neesot viņu kodusi kāda zīle? Tēvs gan apsauca brāļus, lai viņu liekot mierā, bet tas nekā nelīdzēja. Tā brāļi dzīvoja dienu no dienas.

Reiz pārnesa arī Jānītis jaunu strazdu, kas bija no koka cauruma, no savas lizdas izkritis un kāju pārlauzis. Brāļi ņēma viņam strazdu nost un gribēja to cept; Jānītis turējās pretim, nedeva viņiem strazdu un tēvs izšķīra strīdiņu, noteikdams, ka strazds Jānīša. Šis nu ķēra strazdam mušas, kopa viņu, kamēr kāja sadzija, bet tad viņu aiznesa atkal uz mežu, un palaida pie tā koka, kur to atradis. Drīz sapulcējās ap viņu viņa vecākie brāļi un māsas, priecājās par viņu, paņēma to savā starpā un saskrēja kokā.

Vecītis manīja, ka viņa beidzamā stundiņa tuvojas un lūdza mīļam Dievam, lai esot tam žēlīgs un atļaujot arī pēc miršanas gādāt par Jānīti. Dievs gan teica ka pats gādājot par vientiesīšiem, bet galā tomēr apsolījās izpildītu vecīša lūgumu. Nu vecītis sapulcēja savus bērnus un sacīja uz tiem: "Bērni, kad es nomirstu, tad nāciet katrs pēc kārtas uz manu kapu skaitīt pātarus!"

"Labi, tēt," dēli atbildēja, "izpildīsim."

Tai pašā laikā iznāk ziņa no ķēniņa, ka princese, viņa meita, likusi uztaisīt brīnišķu pili ar divpadsmit pīlāriem, divpadsmit karogu izkārtnēm un zvērējusi, ka viņa atzīšot tik to par savu brūtgānu, kas straujā zirgā jādams, viņu sēdot priekš pils zem troņa, nobučošot.

Šī ziņa iztraucē jaunus audis, tie nepacietībā galda nolikto dienu, sapņodami par princesi, kam jel laimēšoties nākt ķēniņa godā. Arī mūsu trīs brāļi to vien gudro. Bet muļķītis neaizmirsa, ko tēvs bija vēlējies.

"Brāļi," atgādināja viņš, "tēvs ir miris - kas ies uz kapu?" Kas grib, tas lai iet!" viņam atbildēja brāļi. Muļķītis aiz gāja. Atnāca otra nakts; muļķītis atkal atgādina: "Tagad, brāļi, jūsu reize - es vakar biju, kurš nu ies?"

"Kas grib, lai tas iet! Bet mūs netraucē, nemalsies mūsu lietās," brāļi atbild.

Muļķītis atkal iziet uz kapu. Bet brāļi, sagriezuši cepures uz vienu ausi, izjāja zirgus, taisās un ģērbjas vislabākās drānās, lai varētu jo labāki izrādīties.

Pienāk trešā nakts. Brāļi atbild muļķīšam to pašu un muļķītis atkal aiziet uz kapu. Bet arī viņa prāts nesas uz princesi. Viņš pavada savas dienas pa mežu. Še viņu sagaida strazds. kas viņu pazīst, uzlaižas tam uz pleca, vabolītes un citus gardumus gaidīdams, un stāsta par princesi, cik viņa jautra, kā viņa smejas, kā viņa dzied.

Pienāk arī noliktā diena salasīties pie ķēniņa pils gudrie brāļi, vēl reizi izjājuši savus zirgus, prasa viens otram: "Vai ņemt muļķīti arī līdzi?"

Nospriež, viņam būs palikt mājā, viņš tiem tur tikai par kaunu varētu būt. Brāļi aizjāj,, bet muļķītim pārlieku gribas redzēt slaveno princesi, viņš sāk gauži raudāt. Lai savas skumjas apmierinātu, viņš dodas uz tēva kapu, cerēdams, ka tur Dieva lūgšana jo spēcīga.

Tēvs, dzirdēdams viņu raudam iznāk no sava kapa un viņu uzrunā: "Nebēdājies, es tevi izpestīšu no tavām skumjām!"

Šo teikdams, vecis skaņi iesvelpjas. Kur bijis, kur nebijis atskrien zirgs: zeme dimd apakš tā kājām, no nāsim nāk veldra liesmaina dvaša. Atskrējis pie veča, zirgs paliek kā ierakts un prasa: "Ko vēlies?"

Vecītis liek muļķītim pa zirga vienu ausi ielīst, pa otru izlīst. Izlīdis, tas pārvērties par brašu zēnu glītā apģērbā, sēžas zirgā un jāj tiešām uz princeses pili. Te viņu visi apbrīno; bet vēl vairāk izbrīnās, redzēdami, ka zirgam pilnos rikšos, tas nobučo princesi.

"Kas! Kas! ķeriet!" dzird saucam, bet no viņa nav vairs ne vēsts. Acumirklī ir viņš nozudis ar savu straujo zirgu. Atjājis atpakaļ pie tēva kapa, palaidis zirgu, viņš sirsnīgi pateicas tēvam, lūgdams padomu arī nākamiem laikiem. Mājās pārnācis viņš izliekas, itkā nebūtu bijis itnekur un nekā nezinātu. Brāļi stāsta, ko tie redzējuši, viņš klausās, itkā viņam tas tīri kas jauns.

Otrā dienā atkal sapulce pie princeses pils. ļaužu te vai vairāk nekā vakar. Brāļi, arī muļķītis, ir jau tur. Viņš nosēžas klusākajā vietiņā, izturas klusi, mierīgi, itkā tas itnekā nezinātu, kas bučojis princesi. Princese meklē savu bučotāju, savu brūtgānu; viņa grib viņu rādīt visai sapulcei, apsola pusi no savas valsts, bet brūtgāns nerādās un nerādās. Sāk meklēt viņu starp ģenerāļiem, augstmaņiem - meklētā nav. Muļķītis sēž pa to laiku un gaida, lai pienāk brūte pati. Viņš domā: "Es mīlēju viņu jau sen, es bučoju viņu, brašs jauneklis būdams, lai viņa mani mīl, arī prastos svārkos ieraudzījusi."

Beidzot pieceļas no troņa princese pati, pārskata visus lielākā uzmanībā un ierauga arī savu brūtgānu.

Pēc kāzām viņš uzņēma valdību, bija gudrs un stingrs valdinieks, nevarēja ne domāt ka to kādreiz saukuši par muļķa Jānīti. Princese arī nekad nenožēloja, ka viņa dabūjusi tādu vīru.