51. A. 530. J. Bankins "Šis un tas" II, 187, l.

Vecākiem bija trīs dēli, divi gudri, trešais glups. Pēc kāda laika tiem nomira māte, un šiem nu ikkatram bija jāiet savu nakti mātes vaktētu. Gudrie dēli negāja paši, bet stellēja savu glupo brāli. Kad šis tur pie zārka stāvēja uz vakti, tad māte pacēlās zārkā sēdu un prasīja, kāpēc vecākais brālis nav nācis. Tas atbildēja, ka viņš šo stellējis. Māte tam iedāvināja sidraba pulkstintiņu un piesacīja, lai šis vairs nenāk otru nakti uz vakti.

Bet vidējais brālis atkal rīkoja to otru nakti savā vietā uz vakti. Māte tāpat pacēlās zārkā un iedeva tam šoreiz zelta pulkstenīti.

Trešo nakti, zināms, glupajam pašam bija jānāk. Māte nu viņam iedeva dimanta pulkstenīti. Viņa vēl piekodināja, lai šos pulkstenīšus nerādot saviem brāļiem un beidzot pastāstīja, ka vienai ķēniņa meitai būšot kāzas, uz kuŗām varēšot nākt visi audis.

Vecākie brāli taisījās uz kāzām. Glupais tiem prasīja, uz kurieni tie nu būšot iet. Viņi tam gan nesacīja, bet viņš pats jau labi zināja.

Šī ķēniņa meita sēdēja uz stikla kalna. Kuŗš pie tās varēšot jāšus uzskriet, tas būšot viņas vīrs. Glupais arī nogāja uz turieni. Kad nu tas paskandināja ar sidraba pulkstenīti, tad viņam daskrēja sidraba zirgs. Viņš ar to skrēja kalnā augšā, bet vēl nevarēja daskriet. Viņš nu aizgāja atpakaļ uz mežu un paskandināja tur ar zelta pulkstenīti. Šim tagad pieskrēja zelta zirgs, viņš sēdās tam mugurā, jāja kalnā augšā, bet ir vēl tagad netika gluži klāt. Tas nu atkal devās uz mežu un paskandināja ar dimanta pulkstiniņu. Tagad viņam atskrēja dimanta zirgs, viņš kāpa šim mugurā un nu uzskrēja kā vējš pašā kalna galā. Princese tam iedeva īpaši iezīmētu gredzenu, šis to dabūjis aizskrēja ar savu dimanta zirgu prom uz māju.

Pēc tam princese sauca visus preciniekus pie sevis un meklēja pēc tā, kam zelta gredzenu bija iedevusi, bet tāds nemaz neatradās. Nu viņa tiem prasīja, vai kāds vēl kur nav palicis mājās. Tad gudrie brāļi, pie tās dagājuši, stāstīja, ka viens precinieks gan vēl esot mājās, bet tas esot tāds pelnurušķis, tas arī pavisam te neesot bijis. Bet princese tiem tomēr pavēlēja iet pēc dumjā brāļa un to vest šurpu. Tagad visi redzēja, ka šis bija tiešām tas, kas uzskrējis kalnā un kam princese bija iedevusi zelta gredzenu. Protams, Glupais nu dabūja princesi par sievu un palika slavens vīrs, bet gudrajiem bija jāaiziet acis nolaidušiem uz māju.