52. A. 530. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 668(124,13).

Vienam tēvam trešais dēls bijis tik glups (muļķis), ka vienādi krāsns augšā gulējis un podiņu cepures vietā valkājis.

Bet pēc kāda laika viņa māte nomirusi un ikkatram dēlam savu nakti bijis jāiet baznīcā mātes līķis sargāt. Papriekšu bijis vecākajam dēlam jāiet; bet tas negājis - sūtījis glupo. Ap pusnakti māte piecēlusies un prasījusi: kādēļ viņš esot nācis? Izstāstījis, ka vecākais brālis negribējis nākt, šim bijis jānāk. Tad māte iedevusi sudraba stabulīti, piesacīdama, lai nevienam nerādot.

Otrā naktī gājis par vidējo brāli baznīcā un dabūjis zelta stabulīti; trešā naktī dimanta.

Kad bijis kalnā jājāj, tad pastabulējis sudraba stabuli - atskrējis sudraba zirgs ar sudraba jātnieku drēbēm; otrā dienā zelta

zirgs; trešā dimanta. Ar dimanta zirgu uzjājis kalnā pie ķēniņa meitas, un tā ar savu gredzenu iespiedusi šim neizdzēšamu zīmi pierē; bet šis tad pazudis ar savu zirgu.

Nu sasaukti visi pavalstnieki pie ķēniņa un ķēniņa meita pa rindai vien gājusi visiem klāt skatīties, kam tā zīme pierē. Pamanījusi glupajam un pacēlusi podiņu uz augšu; podiņš novēlies no galvas un saplīsis, bet zīme bijusi skaidri redzama un tad apprecējusi glupo.