53. A. 1061. 530. J. Līkajs Emburgā. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 665 (124, 10).

Vienreiz bija trīs brāļi un tiem nomira māte. Bet māte mirdama bij pieteikusi: "Kad es nomirstu, tad katru nakti jums pēc kārtas jāsargā mans kaps!"

Kad nu māte bija paglabāta, gudrie brāļi sacīja uz muļķi: "Ej tu pirmo nakti sargāt un tad mēs!"

Labi. Muļķītis nu sargāja un koda gaŗa laika pēc riekstus. Te piebrauca velns ar sudraba zirgiem, sudraba ratiem: "Ko tu ēd?" Riekstus!"

"Dod man arī!"

Bet muļķītis iedeva velnam akmentiņus riekstu vietā. Velns koda, koda akmentiņus, iekoda par cietu - sāka uguns gar zobiem šķīst un nu šis tā sabijās, ka klupdams, krizdams aizmuka, atstādams sudraba ratus ar sudraba zirgiem turpat. Muļķītis paglabāja zirgus ar ratiem, pārgāja mājā un sacīja brāļiem: "Es nu savu nakti izsargāju, eita nu jūs, kāds, nākamu nakti!"

Brāļi atbildēja: "Kad tev māte nomirusi, ej, sargā vesels!" Viņš gāja arī. Otrā naktī velns atstājis zelta zirgus, zelta ratus; trešā dimanta.

[Visi trīs brāļi nu jāj uz glāžu kalnu, kur atrodas ķēniņa meita. Gudrajiem brāļiem nekas neizdodas, bet muļķītis uzjāj ar dimanta zirgu. Viņš nu gan paslēpjas, bet pēdīgi ķēniņš dabū zināt, ka šis tas jājējs. Tā nu muļķītis apprecē ķēniņa meitu.]