54. A. 1061. 530. J. Sproģis Koknesē. Rkr. II, 113. LP, VII, II, 26, 1,3.

Vecākiem bija trīs dēli : divi bija gudri, bet trešais glups. Kādreiz tēvs sacīja: "Kad es nomiršu, tad jums jāiet katram savu nakti pie mana kapa vaktēt."

Pēc kāda laika tēvs nomira. Gudrie nu uztiepa, ka glupajam pirmo nakti jāiet vaktēt. Glupais iedams piebēra vienu ķešu ar riekstiem, otru ar akmintiņiem. Pie kapa atradās liepa, tur uzkāpis, viņš ēda riekstus. Ap pusnakti nāca velns; ieraudzījis glupo uz koka riekstus ēdot, velns prasa, lai šim arī dodot. Glupais nobēra akmentiņus un velns koda, ka uguns vien šķīda. Gailis sāka dziedāt un velns devās projām.

Tā tas bija otru un trešu nakti, kuŗas glupais gudro vietā gāja vaktēt.

Pirmā naktī tēvs dāvāja dēlam sudraba stabulīti; ja viņš ar to pūta, tad nāca sudraba zirgs ar sudraba drēbēm. Otrā naktī dabūja glupais no tēva zelta stabulīti; ja viņš ar to pūta, tad nāca zelta zirgs un zelta drēbes.

Trešā naktī tēvs dāvāja dimanta stabulīti; ja viņš ar to pūta, tad nāca dimanta zirgs ar dimanta drēbēm.

Kādam svešas zemes ķēniņam bija ļoti skaista meita. Ķēniņš viņu uzlika uz stikla kalna un lika izsludināt: "Kuŗš tur spēj, pie manas meitas uzjāt, tam es došu viņu par sievu!"

Nu nāca jājēji no malu malām, bet nevienam nelaimējās augšā tapt. Arī tie divi gudrie brāļi kaldināja savus staltos kumeļus ar asiem pakaviem, jo tie domāja, ka tiem laimēsies tikt augšā pie daiļās princeses. Pelnrušķam - tā gudrie glupo brāli sauca bija jāiet sēnēs. Gudrie nomocījās, bet nespēja nevienu soli uz kalna uzjāt. Glupais, sēnes pielauzis, uzsvilpēja ar sudraba stabulīti - tūlīt nāca sudraba zirgs un sudraba drēbes. Aizjāja uz stikla kalnu un uzjāja līdz trešai daļai kalnā. Pēc tam steidzās mājā. Gudrie pārgājuši, glupajam stāsta, ka redzējuši sudraba zirgu un staltu vīru ar sudraba drēbēm.

Otrā dienā glupais lūdzās, lai ņemot šo līdzi, bet gudrie ar bardzību uzkliedza: "Tev, Pelnrušķi, jāiet sēnēs!"

Glupais aizgāja uz mežu un uzsvilpa ar zelta stabulīti - taci nāca zelta zirgs un zelta drēbes. Aizjāja uz princeses kalnu un uzjāja divi trešas daļas kalnā. Steidzās atkal mājās un ielīda krāsnī. Gudrie pārjājuši, stāsta glupajam, ka atkal esot redzējuši jo skaistu jājēju ar zelta zirgu un zelta drēbēm; tas uzjājis pāri puskalnā.

Trešā dienā atkal tāpat darīja. Glupajam bija uz mežu jāiet, bet gudrie jāja skatīties, kuŗš tas laimīgais būšot. Glupais tagad uzpūta ar dimanta stabulīti - tad ieradās dimanta zirgs ar dimanta drēbēm. Lēkšus nu glupais uzskrēja pie princeses kalnā. Princeses dimanta namā iegāja un apsveicinājās, bet princese iemeta glupajam ar dimanta gredzenu pierē, tā ka piere tapa ievainota. Glupais steidzās no kalna lejā, kur aužu bezgalīgas gaviles to sveicināja, un aizskrēja uz māju kā ar vēja spārniem. Gudrie pārjājuši glupajam stāsta, ka šodien Laimes māte apveltījusi skaistu vīru ar princesi. Jājējs bija ķēniņam un visiem labvēlētājiem kā pazudis.

Nu visā valstī tapa pārmeklēts, kuŗam uz pieres būšot ievainojums. Meklējot, atrada pie glupā. Gudrie brāļi no bailēm muti vai līdz ausim atplēta, ka glupais tapis laimīgāks un arī gudrāks par viņiem. Glupais dabūja princesi par sievu un pus ķēniņa valstību pūra tiesā. Dzīvoja ilgus gadus laimē un mierā.