55. A 1061. 530. Jānis Namnieks Mežotnē. LP, VII, 666 (124, 11).

Vienam tēvam trīs dēli : divi gudri, trešais muļķis. Kad nu tēvs bija vecs palicis, tad viņš pasaucis savus dēlus un sacījis: "Es tagad esmu vecs un turpat mirējs; bet man cita nekā nav ko jums atstāt, ka par visiem viena stabulīte. .Ja nu es nomiršu, tad jums vajaga katram savu nakti nākt uz kapiem mani sargāt!"

Tēvs nomiris. Un tūlīt pirmo nakti gājis sargāt muļķais dēls, paņemdams līdz tēva doto stabulīti. Aizgājis - uztaisījis no veciem krustiem būdiņu, salasījis vienā kulē riekstus, otrā oliņas, ielīdis būdiņā un sargājis. Te ap pusnakti pienācis viens mironis, prasīdams: "Ko tu kremt?"

"Riekstus!"

"Vai tu man arī kādu nevari dot?"

Muļķis izvilcis oliņu un devis mironim. Mironis oliņu nevarējis sakost, sacījis: "Kas tie par cietiem riekstiem!" un aizgājis. Te pēc maza brītiņa atjājis viņa tēvs ar sudraba zirgu; sudraba jājamo pātagu, sudraba jātnieka drēbēm, iedevis tos muļķim un sacījis: "Nu, tu vari iet uz mājām! Un ja tev tagad tā sudraba zirga nevajaga, varbūt, tad uzliec pātagu un drēbes zirgam mugurā un palaid, lai iet; bet ja tev zirga ievajagas, tad pastabulē stabulīti - viņš atskries."

Labi. Otrā vakarā muļķis sacījis uz brāļiem: "Eita! nu jūsu vakars sargāt."

Gudrie atbildējuši : ko šie no miroņa izsargāšot, "ja tu gribi ej!"

Muļķais atkal salasījis riekstus, oliņas un aizgājis. Iegājis būdiņā, krimtis savus riekstus, Pēc brīža pienākuši divi miroņi: ko kremtot?

"Riekstus!"

"Vai tu mums arī nevari kādu dot?"

Iedevis katram oliņu. Bet kad miroņi nevarējuši sakrimst, tie uzbrukuši devējam un sākuši mocīt. Tad muļķais sācis stabulēt un miroņi pazuduši; bet pēc maza brītiņa atnācis tēvs ar zelta zirgu, zelta jājamo pātagu un zelta drēbēm, prasīdams: "Kāpēc tie citi brāļi nenāk mani sargāt?"

"Viņi atsaka, ko tur no miroņa izsargās!"

Tad tēvs atteicis: "Nu, tad paturi tu šo zelta zirgu, zelta pātagu un zelta drēbes. Un ja tev tagad viņa nevajaga, uzliec pātagu, drēbes zirgam mugurā un palaid, lai iet; bet ja ievajagas, tad pastabulē - viņš atskries."

Labi. Trešā vakarā atkal iegājis savā būdiņā un krimtis riekstus tāpat kā tiem vakariem. Tad pienākuši trīs miroņi: ko kremtot?

Riekstus!" "

"Vai tu mums arī nevari kādu dot?"

"Varu gan!" un iedevis oliņas.

Miroņi krimtuši oliņas, nevarējuši sakrimst un uzbrukuši muļķim - sākuši to mocīt. Nu muļķais stabulējis, ko tikai spējis, bet šie vēl neatlaidušies. Beidzot atnācis tēvs ar dimanta zirgu, dimanta jājamo pātagu, dimanta jātnieka drēbēm un tas tad aizdabūjis gan citus miroņus projām.

Nu pārgājis mājā, gudrie brāļi taujājuši apsmiedami: "Nu, ko tu dabūji, par sargu būdams?" Muļķais neatteicis ne pušplēsta vārda tādiem rezgaļiem.

Pēc neilga laika bija izsūtīta tāda vēsts no ķēniņa: "Kas trijās dienās pie viņa meitas stikla kalnā var uztikt, tam viņš meitu atdošot par sievu!"

Atnāk pirmā diena, iet visi, kas kājas spēj cilāt, uz kalnu; arī gudrie brāļi sataisās. Muļķais arī lūdzas gudrajiem, lai viņu ņem līdz; bet gudrie to sabaŗ, lai tikai paliekot mājā, un šo brīdina, ka kāpdams kalnā, var nosisties vēl.

Bet tiklīdz gudrie bija pagājuši labu gabaliņu muļķais pastabulēja stabulīti - sudraba zirdziņš atskrēja ar sudrabotām jātnieka drēbēm, ar sudraba jājamo pātagu, ar sudraba zobenu. Nu muļķis lēca zirgam mugurā, alzjāja pie stikla kalna, ka nozibēja vien, un ieraudzīja savus brāļus kāpjam stikla kalnā. Tā viņš sita brāļiem ar sudraba pātagu, ka tie uz reizi novēlās no kalna; bet pats uzjāja vienu trešdaļu kalnam, griezās atpakaļ mājā un palaida zirdziņ, lai iet atkal projām.

Pārnāca gudrie brāļi un sacīja muļķim: "Kaut tu, brālīt, būtu redzējis, kāds tur varens jājējs sudraba zirgā jāja un mums ar sudraba jājamo pātagu tā deva, ka mēs uz reizi novēlamies no kalna."

Muļķis atbildēja: "Jā, es arī to redzēju; jo es bija uzkāpis mūsu klēts jumtā!"

Par to brāļi apskaitās un noplēsa klēts jumtu.

Otrā dienā gudrie brāļi atkal taisījās iet. Muļķais atkal lūdzās, lai viņu laiž līdz; bet gudrie ne un ne. Kad nu gudrie bija pagājuši gabalu - muļķais pastabulēja - atskrēja zelta zirgs ar visu, kas tur klāt. Nu muļķais jāja turp. Citi ieraudzījuši, nezin ko darīt par tik lepnu jājēju. Bet muļķais, jādams gudriem brāļiem gaŗām, cirta tiem ar zelta pātagu tā, ka abiem manteļi pušu un no kalna zemē. Uzjāja divi trešdaļas kalnam, jo vairāk nevarēja ar to zirgu un jāja atpakaļ un palaida zirgu, lai iet projām.

Pārnāca brāļi un sacīja muļķim: "Kaut tu, brālīt, būtu redzējis! Viens atjāja zelta zirgā, zelta drēbēs un cirta mums ar zelta pātagu tā, ka pārgāja abiem manteļi pušu."

Muļķais atteica: "Jā, brāļi, es jau arī redzēju! Es jau biju uzkāpis rijas jumtā."

Par to gudrie apskaitās un noplēsa rijas jumtu.

Atnāk trešā diena, gudrie brāļi atkal taisās iet. Muļķais lūdzās, lai viņu ņem līdz --- šie ne un ne.

Kad gudrie bija pagājuši gabalu, muļķais pastabulēja - atskrēja dimanta zirgs ar visu, kas tur klāt. Nu muļķais jāja turp un, panācis savus brāļus, tiem tā cirtis ar dimanta pātagu, ka visas drēbes pārcirta un arī ādu ieskrambāja. Bet citi, ieraudzījuši tādu jājēju, palika stāvam nobrīnīdamies: kas tas par jājēju! Un kā nu saņēmās - uzjāja stikla kalnā kā linga, norāva ķēniņa meitai gredzenu no pirksta, pabučoja turklāt un pastabulēja stabulīti; kā pastabulēja vienreiz, otrreiz, tā rikšu rikšiem zelta zirgs, sudraba zirgs klāt, nostājās dimanta zirgam katrs pusē un šis nu uzsēdina ķēniņa meitu zelta zirgā, pats sēž dimanta un tā abi trīs reiz jāj kalnam apkārt, ka laistās vien, beidzot nojāj zemē pie ķēniņa. Ķēniņš tad ieveda abus savā pilī un salaulāja. Bija gan kāzas - septiņas dienas no vietas bija.