56. A. 1061. 530. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis no 47 K. veca K. Ādernieka Aumeisteros.

Agrāk vienam tēvam bīši trīs dēli. Abi vecākie bīši gudri, bet jaunākais bīš padumš, tāpat vie mājā dzīvāš, paskaldīš malku, pavārīš putru, bet katru vakaru līdis krāsnī gulēt un tāpēc šo iesaukuši par Pelnrušķi. Tēvs palicis slims un tā novēlēš, lai pirmās trīs naktis katris dēls savu nakti nākot uz kapsētu šā kapu vaktēt. Drīz vie pēc tam tēvs nomiris un šo aprakuši. Pirmo vakaru Pelnrušķis sacīš: "Kuŗš mēs iesim tēva kapu vaktēt?"

Abi gudrie vienā balsī šim pretī: "Kā, kas ta ies? Vai ta tas gudra darbs pa nakti kapsētā dauzīties? Kas jau muļķis ir, lai strādā muļķa darbus."

Nu abi gudrie izgrūduši Pelnrušķi no istabas, lai jau šis ejot vaktēt. Pelnrušķis paņēmis vienā tarbīnā riekstus, otrā tarbīnā mazus akmentīnus un aizgāš uz kapsētu. Viņč nu nosēdies uz tēva kapa un grauzis riekstus. Ap pusnakti pie šā piejāš vienc vīrs uz sidraba zirga un tādās pašās drēbēs. Vīrs nolēcis no zirga, novilcis sidraba drēbes, atstāš tās pie zirga un nu pats, cauri melc, nācis klāt un prasīš Pelnruškam, ko šis ēdot. Pelnrušķis sacīš,- ka šis riekstus ēdot. Nu, lai ta dodot šim ar. Pelnrušķis pagrābis no otras kulītes akmentīņus un iedevis mellam vīram. Mellais ēdis ka dzirksteles v ie šķīdušas.

Bet uzreiz dziedāš gailis, mellais aizskrēš un atstāš savu sidraba zirgu un sidraba drēbes. Pelnrušķis paņēmis sidraba drēbes, paņēmis sidraba zirgu un jāš uz māju. Nu šis zirgu un drēbes iabi nolicis, nevienam nestāstīš, ka tādas esot, un gāš istabā. Pelnrušķis noskaitīš pātarus un tā līdis krāsnē gulēt.

Otru vakaru akal Pelnrušķis prasīš gudriem, kas ta iešot uz kapsētu tēva kapu vaktēt. Bet gudrie akal šo izgrūduši no istabas laukā un Pelnrušķis aizgāš akal vaktēt. Nu šis paņēmis akal riekstus līdz un otrā tarbā sabēris un labi lielus akminus. Pelnrušķis sēdēš uz tēva kapa un grauzis riekstus. Ap pusnakti kapsētā iejāš zelta zirgā vienc vīrs un šim drēbes bīšas no tīra zelta. Nu vīrs nomaucis zelta drēbes, palicis pats mellās un nācis pie Pelnrušķa un tūlī šim prasīš; ko šis ēdot. Pelnrušķis sacīš, ka šis riekstus ēdot. Nu, lei dodot šim ar. Pelnrušķis pagrābis no tarbas akminus un iedevis vīram. Nu vīrs grauzis, grauzis un visa kapsēta bīši uguņos, kā šis akminus grauzis. Bet drīz vie akal aizdziedājies gailis. Vīrs aizskrēš un atstāš kapsētā zelta zirgu un zelta drēbes.

Pelnrušķis paņēmis zelta drēbes, paņēmis zelta zirgu un jāš uz māju. Nu šis zirgu un drēbes labi nolicis, nevienam nekā nestāstīš un gāš istabā. Papriekšu noskaltīš pātarus un ta līdis krāsnē uz guļu.

Trešo vakaru akal Pelnrušķis prasīš gudriem, kurš ta nu šonakti iešot tēva kapu vaktēt. Gudrie šo izsmēši un izsvieduši no istabas, lei ejot vie pats. Nu Pelnrušķis akal aizgāš. Viņč paņēmis riekstu tarbīnu līdz un otrā tarbīnā salasīš krietni lielus akminus. Nu aizgāš un sēdēš uz tēva kapa un grauzis riekstus. Ap pusnakti kapsētā iejāš vienc vīrs uz dimanta zirga un pats bīš dimanta drēbēs. Vīrs nokāpis no zirga, novilcis dimanta drēbes, palicis pats gluži mellās drēbēs un nācis pie Pelnrušķa.

Ko tu tur grauz?" prasīš vīrs. "

"Riekstus ēdu!" sacīš Pelnrušķis. Do man ar!"

" Nu Pelnrušķis pagrābis akminus un iedevis vīram. Vīrs grauzis grauzis un kapsētā palicis tik gaišs, ka visus krustus varēš izskaitīt, tādas ugunis metuši akmini, ka vīrs šos grauzis. Bet drīz vie aizdziedājies gailis. Vīrs aizskrēš un pametis kapsētā i dimanta zirgu, i dimanta drēbes. Nu Pelnrušķis paņēmis dimanta drēbes, paņēmis dimanta zirgu un jāš prom. Viņč zirgu un drēbes labi nolicis, nevienam nekā nestāstīš un gāš istabā. Nu noskaitīš akal pātarus un līdis krāsnē uz guļu.

Nu, tā verstes trīs no Pelnrušķa mājas bīsi ķēnīna pils un ķēnīnam bīsi princese. Bet šai nevienc precinieks nebīš pa prātam un šī ne pie viena negāsi un sacīsi ķēnīnam, lal iztaisot glāžu kalnu un kuŗš tai kalnā varēšot uzjāt, pie tā šī iešot. Nu ķēnīc licis uztaisīt glāžu kalnu un izlaidis ziņu, ka trīs dienas no vietas varot jāt glāžu kalnā pēc ķēniņa princeses un kuŗš kalna galā uzjāšot, pie tā ķēnīna princese iešot par sievu un dabūšot pūrā līdzi pus ķēnīna valstības.

Nu Pelnrušķa brāļi posušies uz jāšanu un Pelnrušķis šiem lūdzies, lai tak šo ar ņemot līdza. Bet gudrie brāļi šo izsmēši un ka šis vē lūdzies, lai ņemot līdza, tā ņēmuši un krietni samizāši un paši aizjāši uz glāžu kalnu.

Nu Pelnrušķis saģērbies sidraba drēbēs, kāpis sidraba zirgam mugurā un laidis uz glāžu kalnu. Šis nu ceļā panācis gudros, sadevis šiem ar pātagu, ka šie laikus ceļu nepagriezuši, un jāš glāžu kalnā augšā. Bet Pelnrušķis līdz trešai daļai vie ticis, tā zirgs sācis šļūdēt un nošļūdēš apakaļ. Nu Pelnrušķis akal jāš tūlī uz māju, nomaucis sidraba drēbes, nolicis sidrab zirgu. Ka abi gudrie brāļi atjāši mājā, tā izlicies, ka nekā nezin, un prasīš šiem, kā izgāš. Nu gudrie stāstīši, kā šiem izgāš un kā šie abi dabūši pa ādu no sidraba prinča, ka nevarēši laikus ceļu pagriezt.

Otru dienu akal abi gudrie aizjāši uz glāžu kalnu un Pelnrušķis lūdzies, lei ņemot šo ar līdza. Bet gudrie neņēmuši un ka šis vē dau lūdzies, ņēmuši šo un nomizāši, kā pienākas, un tā paši aizjāši.

Ka nu gudrie aizjāši, tā Pelnrušķis kāpis zelta zirgam mugurā, uzvilcis zelta drēbes un jāš uz glāžu kalnu. Nu šis panācis akal abus gudros, sakliedzis šiem, lei do ceļu, un ka ticis līdzās, tā vienam un otram sadevis akal ritīgi pa ādu. Nu šis laidis glāžu kalnā augšā un šoreizīti ticis jau pāri lielai pus kalnam. Bet zirgs akal sācis šļūdēt un nošļūdēš lejā. Nu Pelnrušķis akal tūlī laidis uz māju, nolicis zelta zirgu, nomaucis zelta drēbes un ka gudrie brāļi jāši mājā, tā prasīš, kā šiem izgāš. Ko nu, šis tik esot krietni pa ādu dabūši no zelta prinča un vairāk nekas ar neiznācis.

Trešā dienā akal gudrie taisīšies jāt uz glāžu kalnu un Pelnrušķis lūdzies, lai ņemot šo līdza. Bet nu gudrie pārskaitušies, samizāši Pelnrušķi, kā pienākas, un paši aizjāši. Bet Pelnrušķis ar tūlī kāpis dimanta zirgam mugurā, sataisījies dimanta drēbēs un laidis uz glāžu kalnu. Ceļā šis akal panācis gudros, un šiem sadevis ontalīgi pa ādu, notriecis abus no ceļa no[st], grāvī iekšā un tā pats laidis glāžu kalnā augšā un ar vienu rāvienu uzjāš kalnā. Nu ķēniņa princese nobučosi Pelnrušķi, uzmaukusi savu gredzenu šim pirstā un Pelnrušķam nemanot iespiedusi piķi pakausī. Nu Pelnrušķis tūlī akal laidis no kalna lejā, aizjāš uz māju, nolicis zirgu, nomaucis dimanta drēbes un nelicies vais par ķēnīna princesi ne zinis.

Ķēnīna princese gaidīsi, gaidīsi Pelnrušķi, bet šis kā nerādās, tā nerādās. Nu šī stāstīsi ķēnīnam, ka tā dimanta prinča nejūtot. Bet nu ķēnīc rīkoš lielas dzīres un uz tām bīš jāiet visiem no vietas, lei vai šis šāds vai tāds. Nu abi gudrie ar taisīšies uz ķēnīna dzīrēm un ņēmuši Pelnrušķi ar līdzi, jo tāds bīš ķēnīna pavēls. Bet Pelnrušķis aptinis pirstu ar lupatu, lai nevienc neredz, ka šim pirstā ķēniņa princeses gredzenc un kā ticis ķēnīna pilī, tā tūlī ielīdis krāsnī un gulēš no[st]. Bet ķēnīc nu saucis visus pēc kārtas un meklēš, kutam būšot pirstā ķēnīna princeses gredzenc. Bet neviena tāda nebīš. Pēdīgi nu ķēnīc ieskatījies, ka vienc gul krāsnī. Šis vēlēš, lai raušas ārā. Nu Pelnrušķis līdis no krāsns ārā un ka gudrie šo pamanīši, tā sacīši ķēniņam, ka no tā jau nebūšot nekādas jēgas, tas jau esot šo padumais, šo Pelnrušķis. Bet ķēnīc neatlaidies un vēlēš, lai Pelnrušķis nākot tik šim priekšā. Pelnrušķis gāš. Ķēnīc pamanīš, ka Pelnrušķam vienc pirsts aptīts ar lupatu, un tūli prasīš, kas šim tur esot, tam pirstam. Šis esot uz akmina nodauzīš, sacīš Pelnrušķis. Nu, lei rādot. Ka nu Pelnrušķis notinis lupatu no pirsta, tā ķēnīc uzreiz pazinis, ka šim pirstā ķēnīna princeses gredzenc. Nu aptaustīš pakausi. Kā ta, pakausī piķis lei. Nu ķēnīc vedis Pelnrušķi pie ķēnīna princeses un tūlī nolicis kāzu dienu. Pelnrušķis apprecēš ķēnīna meitu. Viņč dzīvāš laimīgi. Bet abus gudros brāļus ar Pelnrušķis neaizmirsis: Vienam brāļam viņč iedevis sidraba zirgu, otram iedevis zelta zirgu un pats paturēš sev dimanta zirgu.