58. A. 530. 510 J. Simenovs Dolē Brīvzemnieka kr. 120. LP, VII, II, 26, l, 1.

Bija tēvs, kam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Kad tēvs nomira, gudrie brāļi muļķīti sāka aplam spīdzināt. Tiklīdz no mājām paši izkustēja, tad iebēra bedrē (arī pelnos) veselu pūru sinipju sēklu un lika muļķītim, vai var jeb nevar, pa vienai vien izlasīt no bedres. Te reiz nelaiķa tēvs parādīsies gudriem brāļiem sapnī, sacīdams : "Pusnaktī atnākat pie mana kapa, man jums kautkas sakāms."

Rītā celdamies gudrie prātoja savā starpā: "Ko nu tēvs, mi ris, sapuvis, mums vēl var teikt? Neiesim vis pie viņa kapa!" Neaizgāja arī gudrie brāli, bet muļķītis, tas gan aizgāja. Aizies pusnaktī pie kapa - jā, patiesi, nelaiķa tēvs nāk no kapa ārā, iedod viņam divas nūjiņas, sacīdams: "Ja ar pirmo nūjiņu pie kapa paklauvēsi, tūliņ visas sinipju sēklas spruks no bedres ārā, salēks pūrā; bet ar otru nūjiņu paklauvē kapsētas vārtu priekšā pie lielā akmeņa, tad no turienes iznāks viens zirgs tīrā zelta spalvā, otrs dimanta, arī sedli, iemaukti būs tādi paši."

Labi. Otrā dienā, tikko brāļi bija aizgājuši, muļķītis paklauvēja ar nūjiņu pie kapa - tūliņ visas sēklas bija no bedres ārā, pūrā iekšā. Pārronas brāļi, atron muļķīti kārtībā. Bet nu šie pārrunā, ka esot vienam ķēniņam skaista meita; šo skaistuli viņš solījies tam atdot, kas zirgā sēdēdams, uzjāšot uz stikla kalnu; viņi arī jāšot.

Labi. Gudrie- brāļi tad posās sacensties ar daudz citiem teicamiem jātniekiem ķēniņa meitas labad. Arī muļķītis lūdzās, lai ņemot līdz; bet brāļi zobodami atteica: "Kur tu, tāds muļķis, tur rādīsies? Lasi tikai savas sinipju sēklas no bedres laukā!"

Otrā dienā gudrie brāļi sēdās zirgā un aizjāja pie stikla kalna spēkoties; bet muļķītis projām uz kapsētu, pieklauvēja papriekšu ar nūjiņu pie tēva kapa, salasīdams tādā ziņā visas sinipju sēklas; pēc tam, ka pieklauvēja kapsētas vārtu priekšā pie lielā akmeņa, izlēca no turienes saules spožumā zeltspalvu kumeļš, bet otrs dimanta spalvā. Muļķītis kumeļam mugurā - aizaulēkšoja uz stikla kalnu. Tur tas redzēja jau notālēm: stāv daudz aužu, mocās daudz teicamu jātnieku kalna galu sasniegt, bet nevar neviens, bet pašā kalna galā stāv skaistā ķēniņa meita. Šis pieaulēkšo kalnam klāt un vienā rāvienā augšā. Uzjājis augšā, muļķītis griezās tūdaļ atpakaļ un nepazīts uz mājām projām, palaiž kumeļu savu pie akmeņa un nosēžas, itkā nekas nebūtu noticis, pie savas bedres un gaida brāļus pārnākam. Pārjāj brāļi un saka: "Kauf tu, muļķīti, būfu redzējis, ko mēs pieredzējām?"

Muļķītis atbild: "Redzēju, visu redzēju!" "Kur tu varēji, muļķīti saredzēt?" "Uzrāpos kūts jumta galā, saredzēju visu." Nu ņēmās brāļi kūts jumtu noārdīt, baidīdamies, ka mu(ķītis nepaliek gudrāks par viņiem. Otrā dienā gudrie brāli atkal aizjāja uz sacīksti, muJķītis palika mājā sinipju sēklas no bedres lasīt. Bet tiklīdz brāļi bija aizjājuši, muļķītis atkal projām uz kapsētu, pieklauvē papriekšu pie tēva kapa, pēc tam pie akmeņa un aizjāja, brīnumu kumeļā sēdēdams, uz kalnu. Aizjāj tur, uzjāj kalnā pie skaistās ķēniņa meitas un griežas atkal uz mājām atpakaļ. Pārjāj brāļi - izrādās, ka muļķītis jau klēts jumta galā redzējis gan zelta kalnu, gan sacīksti, gan brīnišķīgo jātnieku. Noārdīja brāļi ir klēts jumtu lai muļķītis gudrībā nepieņemtos.

Trešā dienā atkal šie aizjāj uz sacīksti. Tiklīdz aizjājuši, muļķītis aiztek uz kapsētu, pieklauvē ar nūjiņu un jāj savā kumeļā projām uz dimanta kalnu. Aizjāj, uzjāj kalnā pie skaistās ķēniņa meitas un mājā atkal. Pārjāj brāļi, muļķītis stāsta, ka visu redzējis piedarba jumta galā. Gudrie brāļi noārdīja piedarba jumtu un nu tiem savā dzīvē bija jāpārtiek bez kūts, bez klēts bez piedarba. Te patlaban bija pienākusi svētdiena un nu gudrie brāļi gāja uz baznīcu, bet muļķītim bija jāpaliek pie savām sēklām. Bet tiklīdz brāļi bija aizgājuši, muļķītis projām uz kapsētu, pieklauvē ar nūjiņu un jāj savā zirgā arīdzan uz baznīcu. Aizjāj pie baznīcas, piesien zirgu, bet pats ieiet Dieva namā. Ieiet - visa baznīca laistās no viņa. Tomēr neviens neiedrošinājās vaicāt, kas viņš tāds? Visiem gan labprāt gribētos zināt, kas šis tāds un no kurienes atjājis. Tad ķēniņš pavēlēja uz sliekšņa piķi nolikt, lai pieliptu svešajam jātniekam kurpe pie sliekšņa. Tā arī patiesi notika: kā muļķītis otrā svētdienā atjāja, palika kurpe pie sliekšņa. Ķēniņš saaicināja visus cilvēkus, lai uzmeklētu, kam kurpe der. Sanāk ļaudis - vienam kurpe par lielu, otram par mazu. Ķēniņš šaubījās, un taujāja katram, vai tikai nav kāds mājā palicis. Pienāca rinda gudrajiem brāļiem, tie atbild: "Jā, mums gan palika viens brālis mājā, bet tas jau gluži vientiesītis."

Ķēniņš atsaka: "Kas par to - lai nāk šur."

Atnāk muļķītis, uzvelk kurpi, kurpe kā likta pēc kājas. Nu ķēniņš atjēdzās, kas tas brīnišķīgais jātnieks tāds bijis, un tūdaļ atdeva tam savu skaisto meitu par sievu, arī valsti vēl. Tagad muļķītis dzīvoja labi jo labi.