59. A. 515. 530. A. Bīlenšteins Jaun-Aucē. LP, VI, 656 (124, 1)

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Viņi gāja dienastu meklēt; un tas muļķis izgājis līdz, tēvam nezinot. Un ta(d) nogājuši visi trīs vienā krogā, tur bijuši trīs ceļi : divi labi, viens slikts. Tad muļķītis prasījis, pa kuŗu ceļu būtu labāki iet. Viņam teikuši: pa tiem labiem! bet pa to trešo esot slikti. Viņš teicis: tie divi brāļi esot aizgājuši pa tiem platajiem, "un man jāiet pa to slikto."

Tie brāli sarunājušies, ka atkal pa septiņi gadi atiet atpakaļ tai krogā.

Krodzenieks sacījis: "Tur nosit; kādu reiz nokauj, atņem visas drānas."

Viņš atteicis: "lešu! vai tad Dievs nelīdzēs?"

Gāj(i)s un uzgāj(i)s lielu pilsātu. Un tam ķēniņam bijuši auni ar zelta ragiem; bet nemaz nepastāvējuši aunu gani: un ar visiem auniem pazudis to pašu vakaru, nemaz vairs nav pā{r)dzinis tos aunus.

Viņš iegājis pie ķēniņa, prasījis: "Vai nevaijaga kāda dienast' cilvēka?"

Teicis: vaijagot gan - aunu gana; viņam auni esot ar zelta ragiem. Tad viņš salīcis (salīdzis) pie tā ķēniņa pa(r) aunu ganu. Ta(d) izdzinis tos aunus no rīta ganos. Pa(r) to dienu izganījis, pa(r) vakaru pā(r)dzinis mājās - ķēniņš itin lustīgs bijis, ka gans un auni pā(r)nākuši vakarā.

Un ta(d) viņš paņēmis diveiš dienu maizi līdz. Ganījis tās divi dienas un otras dienas vakarā pā(r)dzinis mājās - un ķēniņš itin lustīgs, ka gans un auni mājās.

Un tam ķēniņam bijusi frincese. Tad viņš vedis to uz glāža kalnu augšām, un kuŗš pie viņas uzjās un noņems viņai kroni, tas būs viņas brūdgans.

Tad tas ganiņš paņēmis diveiš nedēļu maizi līdz, laidis tāļāku uz tām ganiklām, tur būs iielāka zāle; uzgājis lielu pļavu: bijuse pa(r) brīnumu liela zāle. Viņš ņēmis tur uztaisīt lielu dārzu, kur aunus pa nakti ielaist un glabāt.

Un vienu rītu ēdis brokasti. Aizgājis liels vīrs pie viņa, kur ēdis, un prasījis: "Circeni, ko tu ēd(i)? Vai tu dosi man ar{i)?" Viņš teicis: "Došu gan!"

Un viņš. tas lielais vīrs, noēdis doto maizes kumosu un ņēmis ar savu dunci - (bijis liels duncis) - to sviestu. Un kā ņēmis to sviestu, izdzinis tas circeņis to dunci cauri pa pakausi un apkŗāvis nokauto vīru ar žagariem.

Otru rītu a(t)kal ēdis brokastu, iznācis a(t)kal liels vīrs, prasījis: "Circeni, ko tu ēd(i)? Vai tu dosi man lai?"

Viņš atteicis: "Došu gan!"

Vīrs kā nu nokodis maizes kumosu, a(t)kal izdzinis to dunci pa kaklu, ka(d) bāzis dunci mutē. Nu a(t)kal to vīru bāzis apakš žagaru strēķa.

A(t)kal ēdis trešo rītu brokasti. Iznācis a(t)kal liels vīrs, prasījis a(t)kal: "Circeni, ko tu ēd(i)? Vai tu dosi man lai?"

Viņš atteicis: "Došu gan!"

Vīrs kā nu nokodis maizes kumosu, a(t)kal izdzinis to dunci pa kaklu, ka(d) bāzis dunci mutē. Nu a(t)kal to vīru bāzis apakš žagaru strēķa.

Te vienu rītu iedomājies: nu ies raudzīt, vai tiem vīriem, kas nav, ka(d) tādi lieli dunči. Un nogājis, atradis sudraba atslēdziņu tam vīram kabatā, ko pirmo rītu nositis. Tad ganīdams, mežā uzgājis vienu stalli, raudzījies slēgt a(r) to atslēdziņu un atslēdzis gan. Tur bikšas visādas sudraba lietas iekšā, drānas, zirgi lai. Viņš apģērbies ar sudraba drānām, uzsēdies uz sudraba zirga un jājis pie tās frinceses uz tā glāžu kalna. Nojājis pie tā kalna un apjājis trīs reiz apkārt, bet nejājis augšam - nojājis atkal uz to stalli, noģērbies un a(t)kal ganījis savus aunus. Ta(d) pā(r)dzinis to vakaru aunus mājās un tā frincese iegājuse un teikuse: "Ganiņ, tu nezini vis, kāds atjāja šodien?" Tāds ar sudraba lietām, sudraba zirgs vis! cik laimīga es būtu, kad es to dabūtu!"

Viņš teicis: "Cik laimīgs tas būtu, kad tas jūs dabūtu!"

Un no rīta a(t)kal dzinis savus aunus ganos. Nogājis pie tā otra vīra raudzīt, kas tam būs kabatā. Atradis zelta atslēdziņu. Uzgājis ganīdams atkal vienu stalli, atslēdzis ar zelta atslēdziņu stalli, tur bijušas zelta lietas - visi sedli, iemaukti, zelta zirgi. Ta(d) viņš apģērbies, apseglojis zelta zirgu, jājis a(t)kal pie tās frinceses uz tā glāžu kalna. Tā viņš nojājis, apjājis trīs reiz ap to kalna spici un bijis gandrīz klāt pie frinceses, bet nepiejājis.

Nojājis a(t)kal atpakaļ uz to stalli, noģērbies, nolicis visu, zirga lietas, ganījis a(t)kal savus aunus. Vakarā pā(r)dzinis aunus mājās, frincese sacījusi: "Ganiņ, tu nezini vis, kāds atjāja šodien! tāds ar zelta drānām, zelta zirgu vis! Cik laimīga es būtu, kad es to dabūtu!"

Viņš atteicis: "Cik laimīgs viņš būtu, kad viņš jūs dabūtu!" Tad no rīta atkal dzinis savus aunus ganos, gājis pie tā trešā vīra raudzīt, atradis tam dimanta atslēdziņu kabatā. Ganīdams atkal uzgājis vienu stalli. Raudzījis slēgt, varējis atslēgt gan.

Tur visas lietas bijušas no dimanta. Un tad jājis a(t)kal pie tās frinceses. Nojājis, apjājis trīs reiz gar kalna spici un piejājis klāt, noņēmis to kroni. Ta(d) frincese pārlauzusi savu gredzenu uz pusi un tad viņš nojājis a(t)kal a(t)pakaļis.

Vakarā a(t)kal dzinis aunus mājās. Ta(d) frincese teikuse: "Nu, ganiņ, nu būs kāzas, man noņēma kroni šodien!"

" Viņš atteicis: "Lai, lai - dabūšu es arī (kāzas)!

Ta(d) viņi gaidījuši - piecas nedēļas apkārt - negadījies gaidītais brūtgans, (kas kroni bij noņēmis). Ta(d) ķēniņš taisījis balles un visiem bijis jādzeŗ no brūtes biķēra - frinceses. Un visi dzēruši un arī tas ganiņš ; bet tas (dzerdams) iemetis to gredzenu biķērī. Ta(d) frincese teikuse: "Nu ir mans brūtgans rokā!"

Tūlīt turējuši kāzas un salaulājuši ganiņu ar frincesi. Tad tas vecais (ķēniņš) atdevis ganiņam ķēniņa pili . . Un nu dzinuši no tiem staiem pasaules mantu, zeltu, sudrabu, dimantu.

Kādus piecus gadus dzīvojis ar to frincesi tai pilī, ta(d) viņš teicis: "Man jāiet mana tēva apraudzīt. Mēs bijām trīs brāli, izgājām uz reizu un tanī krogā mums jāsaiet vienā dienā.

Un tie divi brāļi bijuši priekšā. Šis arī nogājis tai krogū, apģērbies savās drānās, kā ganījis aunus, un frincese apsējuse zīdes drāniņu apkārt pa(r) zīmi.

Un kad tie ieraudzījuši šim zīdes drāniņu ap kaklu, tad atņēmuši to drāniņu - to zīdes - un izdevuši tai krodziniecei un to naudu izdzēruši, izēduši un tad gājuši a(t)kal uz mājām visi trīs. Pā(r)gājuši (tēva) mājās (viņš frincesei bij pieteicis jau, lai citur viņa nekur nemeklē, ka tai un tai aizkrāsnē) - kādu nedēļu sastāvējis, tā vienu rītu izdzirdēs tēvs ar tiem (diviem) dēliem, ka nāk - kā kaŗa spēks rūc, tāds troksnis . . Un tā apstājuši to māju apkārt a(r) zirgiem, a(r) ratiem un a(r) zaldātiem; bet viņa (frincese) iegājuse iekšā un prasījuse: "Vai te nav kāds cilvēks redzēts?"

Teikuši: "Te nav neviens redzēts; mēs trīs tik(ai) tais mājās - te neviena nav!"

Frincese vēl prasījuse: "Vai tad jums it neviena nav?" Ne, it neviena - tik(ai) mēs trīs!"

" Ta(d) viņa gāj(u)se aizkrāsnē iekšā un atraduse to ganiņu gulīt aizkrāksnē. Ta(d) viņš uzcēlies - sulaiņi norāvuši drānas, uzģērbuši ķēniņa drēbēs - saķērušies abi (šis ar frincesi).

Nu muļķītis teicis: "Redziet, tēt; kāds nu esmu - ķēniņš!" Tad paņēmis to tēvu līdz, bet brāļus atstājis tanīs mājiņās.

Piezīme. A. Bīlenšteinam piesūtīts no Bauskas variants, kur teikts, ka muļķītis, itkā zinādams, gājis pie viena liela ozola kur velns dzīvojis iekšā (tam velnam bijuši trīs zirgi: sudraba zelta, dimanta) un pirmo dienu izlūdzis sudraba zirgu kalnā jāt - ar to nevarējis uzjāt; otrā izrunājis zelta - ar to arī nē; trešā - dimanta zirgu: un, kad nu jājis, tad saule bijusi viņam priekšā, mēness pakaļā un uzjājis. Paņēmis ķēniņa meitas gredzenu un pazudis. Bet ķēniņš licis par visu valsti meklēt noņemto gredzenu. Atraduši pie muļķa un nu dabūjis ķēniņa meitu par sievu. LP, VI, 663 (124, 7).