60. A. 515. 530. Brīvnieku Liesma no Lības Čaibes Rumbeniekos. Jkr. V, 82 (48). LP, VII, II, 26, 2, l.

Vienam tēvam bija zelta aitiņa. Vigam bija arī divi dēli: viens gudrs, otrs muļķis. Tas savu gudro dēlu sūtīja ganīt zelta aitiņu un iedeva pirmo dienu dēlam līdzi pudeli vīna un sieku naudas. Dēls naudu paglabājis vīnu izdzēris, nolikās gulēt; bet pa to laiku aitiņa pazuda un tikai vakarā pārnāca mājās.

Otrā dienā tēvs iedeva dēlam līdzi trīs pudeles vīna un sieku naudas, noteikdams, lai uzmanās, ka aitiņa nepazūd. Dēls, vīnu

izdzēris, gan negribējis miegam padoties, bet vīna reibums to nomāca. Aitiņa atkal pazuda.

Trešā dienā tēvs iedeva dēlam līdzi septiņas pudeles vīna un sieku naudas. Ganos nogājis, tas nolika vīnu, lai stāv brokastim, un cirta žagarus. Aitiņa ēda zālītē bez ganīšanas. Krietni nostrādājies, dēls apsēdās brokastīs. Pienāca velns un prasīja: "Vadzi, ko tu ēd? parādi man lai!" "

Liec galvu atpakaļ, tad došu tev lai pasmeķēt, muļķītis attteica. Velns darīja tā. Muļķītis, iegrūdis tam pudeli rīklē, nocirta viņam galvu un pabāza pašu zem žagaru čupas - tad gāja skatīties, kur velns gadījies. Nonācis mežā, tas uzgāja zelta vārtus, aiz vārtiem bija kapara zirgs, kapara segli kapara drānas, cepure, viss, viss kapara. Viņš drēbes apvilcis, kāpa zirgam mugurā - tas viņu aiznesa pie augsta glāžu kalna.

Kalnā bija ķēniņa princese, kas bija solījusies tikai pie tā iet, kas pie viņas kalnā uzjās. Jājējs lūkoja kalnā tikt, bet varēja tikai maz soļu uzjāt, atkrita atpakaļ un nevarēja augšā tikt.

Zirgu un drēbes nolicis tai pašā vietā, kur paņēmis, viņš veda savu aitiņu uz mājām. Mājās pārnākušu brālis to saņēma, teikdams: "Ko tu zini, tas ir nieks; tu vairāk nezini kā aitu ganos aizvest un vakarā aizkrāsnē ielīt. Kad tu zinātu, kādu smuku jātnieku es redzēju, kas gribēja pie mūsu ķēniņa princeses uzjāt, tad tik zinātu, kas bija ko redzēt."

Lai nu lai! Es nezinu nekā vairāk, kā aitiņu paganīt, aiz"

krāsnē ielīst, lai nu lai!" muļķītis atteica

Otru dienu tēvs iedeva muļķītim līdzi trīs pudeles vīna un sieku naudas. Viņš nolika atkal vīnu brokastim un ņēmās tikai žagarus cirst. Aitiņa ēda zāli tāpat kā vakar bez ganīšanas. Brokastīs pienāca pie viņa velns ar trim galvām un prasīja: "Vadzi, ko tu ēd? Parādi man lai!"

Muļķītis teica: "Liec galvu atpakaļ, es tev lai došu pasmeķēt."

Velns kā atlieca galvu atpakaļ, tā muļķītis tam iegrūda katrā rīklē vienu pudeli, nocirta viņam galvas un iebāza pašu velnu žagaru čupā. Muļķītis nogāja atkal pie zelta vārtiem. Tur bija zelta zirgs, zelta segli, zelta pieši, zelta iemaukti, drēbes, cepure, viss, viss no zelta. Apvilcis zelta drēbes, viņš kāpa zirgam mugurā un jāja atkal uz glāžu kalnu. Bija jau gandrīz augšā, te zirgs sāka slīdēt atpakaļ. Gan viņš turējās, turējās, cik jau spēja, bet nelīdzēja nekā - beidzot nonāca zemē. Vakarā brālis nāca mājās tam pretī un sauca: "Ko tu zini, tas ir nieks. Kad tu zinātu, ko es redzēju: bija zelta jātnieks ar zelta zirgu, zelta bruņām - tas uzjāja jau gandrīz augšā pie mūsu princeses - bija tiešām ko redzēt. Kas tev dos to redzēt? Tu tik zini pa dienu altu ganos dzīt un vakarā aizkrāsnē savā midzenī ielīst."

Lai nu lai, es nezinu nekā vairāk - lai nu lai!" atteica muļķītis savā aizkrāsnē.

Trešā dienā tēvs iedeva muļķītim līdzi septiņas pudeles vīna un sieku naudas. Viņš cirta atkal žagarus, kamēr gribējās ēst brokastis. Kad viņš apsēdās ēst, pienāca velns ar septiņām galvām un prasīja viņam: "Vadzi, ko tu ēd? Parādi man lai."

"Liec galvu atpakaļ, es tev lai došu pasmeķēt," gans atteica.

Kad velns atlieca galvas atpakaļ, tad muļķītis, iegrūdis visas pudeles velnam rīklēs, tik ņēmās nu cirst viņam galvas nost un pabāza pašu zem žagaru čupas. Muļķītis nogāja atkal atpakaļ pie zelta vārtiem. Tur stāvēja nu dimanta zirgs, dimanta bruņas, segli, dimanta pieši, drēbes, cepure, un viss, viss dimanta, ka mirdzēja vien. Viņš apvilcis tās drēbes, kāpa dimanta zirgam mugurā un aizjāja pie glāžu kalna. Kā laida pilnos aulekšos, tā bija kalnā augšā pie princeses. Viņi nu arī tūliņ norunājuši drīzi vien kāzas turēt. Pats aizjāja tikai atpakaļ, lai savu aitu no ganībām pārdzītu; bet tēvam un brālim neteica vēl nekā.

Vakarā nāca atkal gudrais dēls pretī un teica: "Ko tu zini, tas, nudien! ir tīri nieks; tu vairāk nekā nezini, kā pa dienu aitu ganos izdzīt un vakarā aizkrāsnē - savā migā, ielīst. Kad tu būtu redzējis, kāds smuks dimanta princis uzjāja pie mūsu princeses, tad tu varētu teikt, ka tu ko redzējis, ko cits nedabūs redzēt!"

"Lai nu lai ; es nezinu nekā vairāk, lai nu lai", atbildējis muļķītis.

Otru rītu bija muļķītis pazudis; nebija vairs, kas aitu dzen ganos, nedz arī Cita darba darītāja. Pēc kāda laika atbrauca muļķītis pie saviem vecākiem un brāļa sērst ar savu ķēniņieni. Nu tie pa brīnumiem pazina gan dimanta princi, paši savu muļķīti. Gudrais dēls nonāvējās aiz žēluma un skaudības.