61. A. 515. 530. 314. G. Žākle 1872. g. Lutriņos. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 673 (124,19).

Vienreiz bija kāds puika; tam nebij nei tēvs, nedz arī māte. Un to puiku sauca Jāni. Vienreiz viņš gāja caur lielu mežu, kur vienu kalēju uzgāja. Tam apstellēja mazu cirvīti. Drīz bija cirvītis gatavs un viņš aizgāja atkal savu ceļu. Pēc kādu pāris gadiem viņš ienāca vienā pilssātā un saderēja pie ķēniņa par avju ganu uz trīs dienām. Kad riktīgi noganīšot, tad viņš dabūšot ķēniņa meitu par sievu; un kad nē, tad viņam galvu nocirtīšot. Kaŗa lietas viņš varot ņemt līdza, cik un kādas vien varot, un ēdienus ar', kādus vien gribot. Bet Jānis atbildēja: "Es nekādas kaŗa lietas neņemšu, un ēdienu es ņemšu zirņus un trīs buteles alus ik dienas."

No rīta izdzina Jānis tās avis uz ganībām un viņam ļoti smuki ēda. Tā it nemanot uznāca pusdiena, bij jāēd. Ēdot atnāca pie viņa kāds vīrs un prasīja, lai viņam arī dodot. Jānis deva viņam zirņus. Bet kad viņš tās buteles ieraudzīja, tad prasīja Jānim: "Kas tev tur ir?"

"Tur man alus."

Vīrs prasīja, lai viņam arī dodot. Un Jānis pasniedza viņam vienu buteli. Nu vīrs dzēra kaklu izstiepis, bet Jānis tomēr nocirta viņam galvu ar savu cirvīti.

Nu viņš gāja avis sadzīt uz vienu vietu, jo viņas tamēr gauži bij izklīdušas, kamēr ar to vīru bij dzīvojis. Kad bij sagriezis, viņš nāca atpakaļ pie tā vīra un izmeklēja visas kabatas - atrada tik(ai) mazu sudraba atslēdziņu

Un viņš, pa tiem kalniem staigādams, uzgāja vienas durvis un raudzīja ar to atslēdziņu slēgt tās durvis un viņa slēdza. Nu viņš iegāja iekšā pa tām durvim un atrada tur iekšpusē sudraba zirgu un sedlus un visādas sudraba kaŗa lietas. Izgājis atkal ārā, aizslēdza durvis un izskaitīja savas avis, vai visas. Bija visas. Un tā nu bij vakars Jānim it īsi atnācis, viņš dzina avis uz mājām un neteica nevienam, ko bij redzējis un darījis.

No rīta viņš dzina atkal savas avis uz ganībām. Te pusdienas laikā, kad ēda, atnāca atkal kāds vīrs ar divi galvām un prasīja Jānim, ko viņš šeitan darot, un lai viņam arī dodot! Labi. Un buteles ieraudzījis, prasīja: "Kas tev tur ir?"

"Tur man alus!"

Lai viņam arī dodot!

Jānis pasniedza vienu buteli. Nu vīrs dzēra, kaklu izstiepis, bet Jānis tomēr nocirta viņam abas galvas un izmeklēja kabatas - atrada zelta atslēdziņu.

Un staigādams, viņš atkal uzgāja kādas durvis. Atslēdza ar zelta atslēdziņu un tur atrada iekšā zelta zirgu, zelta sedlus un visādas zelta kaŗa lietas. Viņš atkal izgāja ārā, aizslēdza tās durvis un nogāja projām pie savām avim. Drīz bija vakars un Jānis dzina avis uz mājām un neteica nevienam, ko bij redzējis un darījis.

No rīta, trešā dienā, izdzina atkal avis un nu pusdienas laikā atnāca kāds vīrs ar trīs galvam. Ko viņš te darot? Jānis it droši atbildēja: "Es ēdu!"

Lai viņam arī dodot!

Labi, deva. Bet kad viņš tās buteles ieraudzīja, tad prasīja .Jānim: "Kas tev tur ir?"

"Tur man alus!"

Lai viņam arī dodot!

Jānis pasniedza vienu buteli. Nu vīrs dzēra, kaklu izstiepis, bet Jānis tomēr nocirta visas trīs galvas un izmeklēja visas kabatas un atrada dimanta atslēdziņu.

Nu uzgāja atkal kādas durvis kalna malā, atslēdza ar dimanta atslēdziņu, iegāja iekšā un atrada tur dimanta zirgu, dimanta sedlus un visādas dimanta kaŗa lietas.

Tad izgāja atkal ārā, aizslēdza durvis un nogāja pie savām avim. Nu bija vakars arī drīz klātu un, izskaitījis savas avis, dzina uz mājām.

Bet ķēniņš nedeva viņam savu meitu; viņš labāk uztaisīja trīs tāži augstu glāza kalnu, sēdināja tur savu meitu augšgalā un izlaida pavēli, kas tur varot uzjāt ar zirgu, tas varot viņu par sievu ņemt!

No rīta sajāja pulku ķēniņu dēli - zirgu pakaviem visiem bija dimanta stotes - tādi tur sajāja; jo ķēniņa meita bij ļoti skaista.

Pusdienas laikā Jānis nogāja uz pagrabu, paņēma sudraba zirgu, apģērbās sudraba drēbēs un uzjāja tai kalnā vienas tāžas augstumā; bet tad nojāja atkal savā pagrabā.

Otrā dienā sanāca vēl vairāk prinču; bet pusdienas laikā .Jānis nogāja uz zelta pagrabu, paņēma zelta zirgu un uzjāja glāzu kalnā divi tāžu augstumā. Trešā dienā sanāca vēl vairāk prinču; bet pusdienas laikā Jānis nogāja uz dimanta pagrabu, paņēma dimanta zirgu, apriebās dimanta drēbēs un uzjāja pie ķēniņa meitas. Viņa tad iespieda .Jānim ar melnu pervi zīmi pie auss, ko nevarēja izmazgāt. Un Jānis atkal nojāja uz pagrabu, noģērbās, palaida dimanta zirgu un tad gāja atpakaļ uz pilsētu vecās drēbēs.

Pēc tam ķēniņš turēja lielu balli un saaicināja visādus prinčus, lai varētu izmeklēt, kuŗš tas bijis, kas kalnā uzjājis. Bet izmeklēja visus - nevienam nebija zīme pie auss. Nu ,Jānis lūdza, lai viņu arī pārmeklējot. Meklēja - Jānim bij tā zīme. Tad ķēniņš un prinči noskuma un negribēja .Jānim dot ķēniņa meitu; arī ķēniņa meita viņu negribēja; bet kas bij apsolīts, tas bija jādara.

Necik ilgi pēc tam sapulcējās vairāki ķēniņi un kaŗoja pret avju gana sievas tēvu, ķēniņa meitas labad.

Bet Jānis uztaisīja divi vālītes, izgāja no pilsāta ārā pie vienas bedres un sita naģes. Tad ķēniņš bij it dusmīgs uz viņu un sacīja: ,,Nāci līdz kaŗā!"

Bet Jānis atbildēja: "Es jau kaŗoju; bet jūs staigājat vēl apkārt!"

Un kad tas kaŗa pulks bij projām, tad Jānis nogāja uz pagrabu, paņēma sudraba zirgu, ļoti gaŗu sudraba pātagu, nojāja uz kaŗa lauku, izjāja, ar sudraba pātagu sizdams, ienaidnieku pulkam divi reiz cauri, jāja atkal atpaka uz pagrabu, noģērbās, palaida zirgu, aizgāja atkal pie bedres un sita naģes, kad dzirdēja ķēniņa kaŗa spēku atpakaļ nākam.

Otru reiz sapulcējās vēl vairāk ķēniņu un aicināja Jāņa sievas tēvu karot; bet .Jānis pats izgāja ar vālītēm pie bedres un sita naģes. Tad ķēniņš bij gauži dusmīgs: lai viņš arī nākot kaŗā bet Jānis atbildēja: "Es jau kaŗoju - jūs tikai staigājat apkārt.

Bet kad tas kara pulks bij projām, viņš Paņēma zelta zirgu, zelta pātagu, apģērbās zelta drēbēs, aizjāja uz kaŗa lauku, izsita ar zelta pātagu visus ienaidniekus un bija atkal pirmais mājā. Nolicis zelta zirgu, novilcis zelta drēbes, viņš atkal aizgāja pie bedres un sita naģes.

Trešu reiz vēl vairāk ķēniņu sapulcējās ar Jāņa sievas kaŗot; bet Jānis izgāja pie bedres un sita naģes. Tad ķēnicš bij gauži dusulīgs. Jānis atbildēja: "Es jau kaŗoju - jūs staigājat apkārt!"

Nu Jānis aizgāja uz dimanta pagrabu, paņēma dimanta zirgu, dimanta pātagu, apģērbās dimanta drēbēs un izsita atkal visus ienaidniekus. Bet beigās viens ķēniņa dēls iecirta Jānim ar zobinu kājā un Jāja sievas tēvs sasēja viņam to kāju ar savu šņupdrānu un ielika savu gredzenu šņupdrānā.

Gan arī šoreiz Jānis bij pirmais mājā; bet dimanta zirgu palaida vienu pašu uz pagrabu, jo nevarēja vairs ar pārcirsto kāju labi paiet, bija jāieklibo istabā un jāliekas gulēt.

Un ķēniņš priekā, ka labi vedies, sataisīja maltīti visim kaŗa vīriem un sūtīja savu sulaini Pasaukt arī Jāni. Bet sulainis sabijās, atmuka atpakaļ ķēniņam stāstīdams, ka Jāņa istabā spoki esot. Tad gāja pats ķēniņš un atrada: nav vis spoki - tas bij Jānis dimanta drēbēs ar viņa šņupdrānu gar kāju. Nu ķēniņš atjēdzās, ka viņa meitas vīrs tas glābējs, un tūlīt svinēja Par otru reiz kāzas.