62. A. 530. 314. Jēkabs Gaumigs Valkā. A. Bīlenšteina kr, LP, VI, 659 (124, 2).

Vienam tēvam esot bīš' trīsi dēli Tie divi dēli esot bīš' tādi gudrāki un to trešo turēš' par dumāku. Kad nu tas tēvs esot bīš' uz miršanu, tad viņč savim dēlim novēlēš ka trīsi nakti lai vaktējot, kad viņč nomirstot, kapsētā: vecākais lai vaktējot pirmo nakti, tad tas vidējais un trešo nakti jaunākais.

'Tā' nu, kad tēvs esot bīš' nomiris un aprakts, tam vecākajam bīš' jāvaktējot; bet viņam esot bīš' bailes un stellēš to jaunāko brāli un devis zirņus līdz ko ēst un tabaku ko šņaukt. Tā tas jaunākais brālis ar' esot gāš' un vaktējis savu tēvu. Un kad viņč to nakti bīš' izvaktēš, tad viņč esot dabūš vaŗa zirgu par to vaktēšanu.

Tad nu atkal otru nakti esot vajadzēš tam vidējam brāļam iet kapsētā vaktētu, bet viņčneesot drīkstēš un stellēš atkal aunāko brāli un devis atkal zirņus un tabaku līdz, tā ka lai miegs nenākot. Tad viņč nu atkal esot gāš priekš sava brāļa vaktētu un, to nakti izvaktēš, viņč esot dabūš sidraba zirgu. Tā nu viņam esot jau divi zirgi bīši.

Tad nu atkal trešo nakti bīš jāeijot vaktēt un tā esot bīš viņa paša nakts; un tad tie brāļi neesot viņam nekā līdz devuši, bet tikai izsmēš' vien, ka šim būšot gals būt. Bet viņč bīš ieradis un gāš vien droši un vaktēš to nakti ar' un par vaktēšanu dabūš zelta zirgu. Ta' nu viņam esot bīš trīsi zirgi par tēva vaktēšanu.

Un to pašu laiku esot bīš ķēniņam viena meita un precenieki nākuši. Bet viņč esot uztaisīš vienu glāžu kalnu un tur licis savu meitu un neesot citam nevienam devis, ka tam vien, kas uz to glāžu kalnu būšot uzjāt pie viņa meitas.

Tā nu ar' tie divi brāļi esot gāš', bet trešo neesot līdz ņēmuši. Kad šie aizgāši, tad šis ņēmis savu vaŗa zirgu un jāš ar' uz to kalnu un tur esot bīš' tie divi brāļi ar' priekšā: - tie vienc esot jāš ar cūku un ots ar kazu. Bet kad tas trešais, dumākais, jāš ar savu vara zirgu un vaŗa drēbēm un vara pātagu, tad esot līdz trešu dalu kalnā uzjāš un tos divi brāļus izpēris un sacīš uz vienu: "Uš, cūka, dubļos!" un uz otru: "Ķiž, kaza, kārklos!" Un tad tūliņ aizjāš uz māju un apģērbies savās drēbēs, tā ka tie brāļi nekā nezinājuši. Un tie divi brāļi ar' esot nākuši mājā un sacījuši uz to trešo brāli: "Kas tev deva to redzēt, ko mēs redzējām? Kā tur vienc jāja, ar vaŗa zirgu un vaŗa drēbēm bija apģērbies, tas līdz trešo daļu kalnā uzjāja."

Tā nu atkal otru dienu esot āš' tie divi brāļi un to trešo neesot līdz ņēmuši. Bet viņč esot atkal ar savu sidraba zirgu jāš un kā jāš, tā līdz pus kalna uzjāš un tos divus, kas jāš ar cūku un kazu, labi ar savu sidraba pārtagu izpēris un tad pats aizjāš uz māju. Tad esot tie divi brāļi ar' nākuši un sacīš: "Kas tev nu deva to redzēt. ko mēs redzējām? Kā tur vienc jāja ar sidraba zirgu un uzjāja līdz puskalna."

Viņč esot atbildēš: "Kas man nu deva to redzēt?"

Ta' nu atkal trešā dienā esot tie divi brāļi gāš' un neesot nekā sacīš'. Bet kad šie aizgāš, tad viņč ar' atkal gāš un ņēmis to zelta zirgu un kā jāš, tā uzjāš glāžu kalnā pie ķēniņa meitas un iedevis šai mutes un šī uzspiedusi zelta zvaigzni uz pieri. Un tā nu nojāš no kalna zemē un aizjāš uz māju. Tad tie divi brāļi ar' esot nākuši mājā un atkal runāš': "Kas tev nu deva to redzēt, ko mēs redzējām? Kā tur vienc uzjāja pie ķēniņa meitas ar zelta zirgu."

Un šis atkal atbildējis: "Kas man, nabadziņam, deva to redzēt?"

Un kad nu esot tas ķēniņš savai meitai brūtgānu dabūš, bet neesot zināš, kur šis dzīvojot un, kur šo lai rokā dabūjot, tad viņč esot laidis vienu lielu dārzu taisīt un tad sasaucis visu savu valstību kopā un tad izmeklēš visus, kuram būšot tā zelta zvaigzne pierē, tas esot viņa meitas brūtgāns. Un tur neesot neviena tāda bīš, kam zelta zvaigzne pierē. Bet šis ar' esot aizgāš tāpat ar vecām drēbēm un ar mellu muti pie tā dārza un neesot vis dārzā iekšā gāš, bet turpat ārpusē lūkojies. Bet tā piere, kur tā zvaigzne bīš. esot ar lakatu aizsieta. Un kad nu visi kas tanī dārzā esot bīš, izmeklēti un neesot nevienam atraduši zelta zvaigzni pierē, tad vienc no šiem esot to redzēš un ķēniņam pasacīš, ka tur vēl vienc aiz sētas esot. Tad ķēniņš esot pavēlēš iekšā nākt. Labi. Ķēniņč nu lūkojis un atradis, ka šim bīš tā zelta zvaigzne pierē uzspiesta. Tad tas ķēniņč esot noskaities un gribēš šo nokārt, ka viņam tik prasts meitas vīrs esot. Bet tā brūte esot aizliegusi un sacīsi, tad lai viņas ar' nokarot, kad viņas brūtgānu šie gribot nokārt. Un tā brūte esot likusi nosildīt siltu ūdeni un nomazgāsi un nopirkusi jaunas drēbes un apģērbusi šo. Tad ķēniņč esot laidis kāzas taisīt un tad licis vienā pilī dzīvotu.

Un tad gadījies, ka tam ķēniņam bīš kaŗš ar otru ķēniņu un tas meitas vīrs ar' esot jāš pirmo dienu uz šo kaŗu ar savu vara zirgu un vaŗa pātagu. Aizjāš, visus nositis un aizjāš uz māju un tūlin gāš gulētu. Bet viņa sieva esot prasīs', kur šis tā piekusis esot. Viņč atbildēš, ka viņč esot bīš lauku uzlūkot vien.

Un tā otru dienu atkal esot jāš ar savu sidraba zirgu un tāpat eso't visus nositis. Bet nevienc neesot zināš kas tas tāds esot, jo viņč tūlin esot aizjāš un atkal gāš gulētu. Šī atkal esot Prasīs', kur šis esot bīš, kad tā piekusis. Bet šis nemaz neesot sacīš, kur bīš.

Tā nu atkal trešā dienā viņč esot jāš ar savu zelta zirgu un tad esot briesmīgi ar savu zelta pātagu visus nokapājis un aizjāš uz māju un gāš gulētu.

Tad viņa sieva esot prasīs', kur šis esot bīš, kad tā piekusis. Bet šis neesot nemaz sacīš. Bet šim esot viena skramba tikusi uz kaŗu un esot viņa sieva ar' redzējusi un prasīs', kur šis to skrambu dabūš. Bet viņč neesot nemaz lēti sacīš, kamēr pēdīgi neesot varēš vairs atturēties, tad esat izsacīš, ka vigč uz karu bīš. Tad vēl esot dabūš zināt, kas tas tāds bīš, kas tā visus nokaŗojis. Un tad viņč esot savedis savus trīsi zirgus un rādīš savai sievai un savam sievas tēvam. Un tas ķēniņč jeb viņa sievas tēvs, atdevis viņam visu savu valstību. Un tad viņč esot ņēmis tos divi brāļus ar' pie sevim klāt un tad pēc viņiem ar' katram vienu zemes gabalu devis, lai tad šie dzīvojot un valdot.

Un tad vecais ķēniņč esot nomiris un viņč tad godīgi dzīvojis ar savu sievas māti un pret saviem brāļiem.