65. A. 530. 314. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģē. Brīvzemnieka. LP, VI, 684 (124, 271).

Sen, senos laikos vienam vīram bij trīs dēli : divi gudri, trešais muļķis. Gudrie katru dienu gāja medīt, bet muļķītis gulēja mājā uz krāsns, kur viņu kalis ēdināja. Un katrreiz, kad gudrie medījumu pārnesa, kaķis nočopa to un uznesa krāsns augšā muļķītim. Bet vienu dienu brāļi saskaitās un nosita kaķi Nu muļķi

tim būtu bijis badā jānomirst, ja tēvs ikdienas pa gabaliņam maizes neatmestu. Tomēr ilgi arī šī laime nesmaidīja: tēvs nomira.

Un mirdams viņš bij piekodinājis dēliem, lai katrs vienu nakti viņa kapu sargā. Bet vecākajam brālim netikās sargāt, viņš atmeta muļķītim riecieniņu maizes un sūtīja to. Muļķītis nogāja pie kapa, apsēdās un sāka raudāt. Tad kaps atvērās un tēvs iznāca ārā, apmierināja savu muļķīti, iedeva tam sudraba āboltiņu un teica: "Mans dēls, kad tu ko vēlies, tad pasvaidi šo āboltiņu un saki: "Man tā un tā vajaga!" tad tas tev tūlin gadīsies un būs no tīra sudraba, smalka sudraba; bet, lūdzams, nerādi āboltiņu saviem brāļiem!"

Pēc tam tēvs iegāja kapā, kaps aizkrita un nu muļķītis pārnāca mājā un atkal likās krāsns augšā gulēt.

Otru nakti gudrie atkal dzina muļķīti tēva kapu sargāt un iedeva vēl jo mazāku maizes gabaliņu līdza Nu muļķītis dabūja no tēva zelta āboltiņu. Trešo nakti gudrie nemaz nedeva maizes līdza un nu muļķītis dabūja dimanta āboltiņu. Pēc tam tēvs iegāja kapā un muļķītis steidzās uz mājām un gulēja krāsns augšā, krākdams, ka logu rūtis trīcēja un gruži no griestiem bira.

Pēc kāda laika tās zemes ķēniņš lika savai skaistai meitai augstu glāžu kalnu celt. Kad kalns bija gatavs, tad viņš nosēdināja meitu kalna galā un izsludināja, kas pie viņas trijās reizās uzjāšot, tam atdošot par sievu.

Nu jāja šādi, jāja tādi; arī muļķīša brāļi apsegloja savus bēros. Muļķītis, to redzēdams, arī gribēja līdz iet, bet brāli atbļāva: "Ko tu, tāds muļķis, tur darīsi? Ej labāk laukā akmiņus lasīt!"

Šis gāja. Lasīja, lasīja - līdz gudrie projām, muļķītis pasvaidīja sudraba āboltiņu un vēlējās sudraba drānas un sudraba zirgu. Te viss acumirklī arī klāt. Nu apģērbās sudraba drānās un laida vaļām. Bet sudraba zirgam jājot, gāja saule pa priekšu un migla pakaļā. Savus brāļus Panācis, tas uzcirta katram ar sudraba jājamo rīksti labu gāzienu pa muguru, un tad kā vējš aizaulēkšoja uz kalnu. Bet ap kalnu neizskaitāmi jātnieki bij saradušies, pūlēdamies kalnā uztikt; citi gan līdz pusei uzjāja, bet tad vēlās ripeniski pa kaklu pa galvu ar visu zirgu zemē. Te uz reizi atspīdēja gaiša saule, pēc saules sudraba zirgs ar sudraba jātnieku un aiz jātnieka migla, kas visu lielo spožumu un košumu aizklāja tiem, kas gribēja paka noskatīties. Un muļķītis uzskrēja kā zibins kalnā, nobučoja ķēniņa meitu un tad jāja tāpat atpakaļ. Visi brīnīdamies ieplēta mutes kā Rīgas vārtus, bet neko nesamanīja, kas bij, kas nebij. Mājā pārskrējis, muļķītis atkal pasvaidīja sudraba āboltiņu - tūdaļ sudraba zirgs, sudraba drānas pazuda un viņš pats aizgāja uz lauku akmeņus lasīt. Kad gudrie brāļi pārjāja, muļķītis taujāja, lai viņam arī ko pastāstot, kā tur jājuši. Bet tie atteikuši: "Tev, tādam muļķim, nevajaga neko zināt!"

Muļķītis teicis: "Kā, vai domājat, es nekā nezinu? Uzkāpu pirts jumtā un visu redzēju: redzēju sudraba jājēju, kas jums ka tram ar sudraba jājamo rīksti pa pleciem uzgāza - visu redzēju. Gudrie par to nejauki saskaitās un noārdīja pirti līdz pamatam.

Otrā dienā atkal tāpat viss notiekas ar zelta zirgu un cm muļķītis saka, ka viņš kūts jumtā visu redzējis. Brāļi noārda kūti. Trešā dienā ar dimanta zirgu kā uzjājis, ķēniņa meita uzspiedusi zēģeli muļķītim pierē. Pārjājis mājā, gudrie nemaz šim nedevuši vakariņas, tik dusmīgi bijuši.

Te mazā gaismiņā, kad gudrie brāļi vēl staipījās, žāvājās, apčamdīdami zilās švītras mugurā, ko spožais jātnieks bij sašautis - piebrauca ķēniņš ar savu meitu pie durvim un prasīja gudriem brāļiem, vai še nedzīvojot kāds ar ķēniņa zēģeli apzīmēts cilvēks.

Ne, te tāda neesot!

Nu, vai bez viņiem neviens vairāk te nedzīvot?

Dzīvojot gan, tāds pusmuļķis, bet tas gaismiņai svīstot, esot izgājis uz lauku akmeņus lasīt.

Lai saucot mājā!

Pārsauc - šim zēģele pierē un nu ķēniņš veda muļķīti uz pili un rīkoja kāzas.

Bet pēc kāzām muļķītis tikai gulēja savā kambarī un nekādā ziņā nebij ārā izdabūjams - dari ko redzējis.

Un kāds varens kaimiņu ķēniņš, kas uz glāžu kalnu jādams bij samaitājis visus savus zirgus un pats krizdams degunu nolauzis, uzsāka kaŗu ar muļķīša sievas tēvu un iekaŗoja ātrā laikā jau trešo daļu no valsts. Tādās nedienās ķēniņš pavisam bija izmisis un skubināja visus pavalstniekus, lai saturas, lai nepalaižas. Tad arī muļķīša sieva ietecēja muļķīša kambarī, lai ejot tak tēvam palīgā! Bet šis žāvādamies atbildēja: "Ko es, tāds muļķis, tur darīšu?"

To teicis, viņš noņurdēja un likās aizmiegam. Bet tiklīdz sieva bij no kambara ārā, tad viņš izkāpa no gultas, pacēla pils pamatu, izlīda slepus dārzā, pasvaidīja sudraba āboltiņu un vēlējās: "Kaut sudraba zirgs, sudraba drānas, sudraba zobins man būtu !"

Acumirklī viss gadījās. Nu kāpa sudraba zirgam mugurā un ar sauli priekšā, miglu pakaļā, aizlaida, ka putēja vien uz kaŗa lauku un nocirta ienaidnieka ķēniņam galvu, izputināja visus ienaidniekus kā spaļus. Tad pārgāja mājā, pasvaidīja sudraba āboltiņu, lai zirgs un drēbes pazustu un, pacēlis pamatu, ielīda savā kambarī atkal gulēt.

Drīz viņa sieva priecīga ienāca kambarī, stāstīdama, ka viņas tēvs uzvarējis, ka viens sudraba jātnieks palīdzējis; bet šis atņurdēja: "Kas man tur daļas!" un gulēja kā gulējis.

Bet nu vecajam ķēniņam sabruka divi vēl jo niknāki ķēniņi virsū - tie bija nokautā ķēniņa draugi - un iekaroja jau lielo pusi. Šos muļķītis tāpat apkaŗo viens pats, zelta zirgā jādams. Trešo reizi sabrūk trīs ķēniņi muļķīša sievas tēva valstī. Šos muļķītis apkaŗo, dimanta zirgā jādams. Bet šoreiz to drusku ievaino kājā. Sievas tēvs, znotu nepazīdams, apsien ar savu šņubdrānu ievainoto kāju. Muļķītis kā zibins aizjāj, dārzā pasvaida dimanta āboltiņu, zirgs pazūd, bet šis, klibs būdams, nevar vairs pamatu uzcelt (pacelt) - bij jāliekas turpat dārza krūmos gulēt. Bet sievas tēvs, otrā dienā pa dārzu staigādams, šo atron un nu nezin, cik priecīgs par to, ka šim tāds varens znots, kas viens pats iekaŗojis ķēniņ valstis.

Un tad vecais ķēniņš izrīkoja lielas dzīras un dzīrās pasludināja, ka savu valsti atdodot savam varenajam znotam, bet tās sešas jaunās valstis, ko znots iekarojis, atdodot saviem trim dēliem, katram pa divi valsti. Tomēr dēli, lieli tiepumi, ar to nav mierā, lai labāk tā: kam ir, tam lai ir visas sešas valstis un arī tēva valsts un, kam nava, tam lai nava nevienas - vajagot lozēt, kam krīt, krīt.

"Labi!" tēvs atteica, "tad es likšu savādā vīzē lozēt: man ir viens tekulis (teķis), vērsis un ķēve ; tos laidīšu vaļā un kas viņus saķers, tam valstis piederēs."

Nu palaida pirmo dienu nejauko teķi vaļā. Ķēniņa dēli teķa tuvumā ne rādīties - bada nost. Bet muļķītis pret vakaru aiziet pie teķa, sagrābj pie ragiem un velk kā āzi mājā. Te vecākais ķēniņa dēls izskrien sadedzis: "Kur iu, tāds muļķis, liksi teķi? Atdod labāk man!"

"Labprāt, ja savas labās rokas mazo pirkstiņu man atdodi, tad es tev teķi domu!" Šis nogrieza pirkstiņu, atdeva muļķītim, muļķītis atdeva teķi.

Otru dienu ķēniņš izlaida nikno vērsi. Ķēniņa dēli vērša tuvumā ne rādīties - bada nost ar garajiem ragiem kā ar iesmiem. Bet pa novakaru muļķītis pasvaidīja zelta āboltiņu, vēlējās zelta valgu un uzmeta valgu niknajam vērsim kaklā un veda kā āzi mājā. Te izskrēja otrs ķēniņa dēls: "Kur tu, tāds muļķis, tik lielu vērsi liksi? Atdod man!"

"Labprāt, ja savas labās rokas īkšķi man atdod, tad še tev vērsis!"

Šis nogrieza īkšķi, atdeva muļķītim, muļķītis atdeva vērsi. Trešo dienu ķēniņš izlaida briesmīgo ķēvi. Tā katru cilvēku ar zobiem saplosīja. Ķēniņa dēli ķēves tuvumā ne rādīties speŗ un kož kā negudra. Bet vakarā muļķītis pasvaidīja dimanta

āboltiņu, vēlējās dimanta ērzeli - ērzelis klāt un savaldīja ķēvi tik ilgi, kamēr muļķītis tai iemauktus uzlika. Nu jāja mājā, satiek ķēniņa jaunāko dēlu; tas saka: "Kur tu, tāds muļķis, tik briesmīgu ķēvi liksi? Atdod man!"

Labprāt, ja jauj vienu sleju ādas no muguras izgriezt."

Šis izdīrāja sleju no muguras, atdeva muļķītim, muļķītis atdeva ķēvi.

Ceturtā dienā ķēniņš sasauca visus dēlus, znotu un prasīja. kā nu tur bijis?

Dēli rādījā viens teķi, otrs vērsi, trešais ķēvi, ko esot tvēruši - viņiem piederot visiem vienkopu valstis. Bet muļķītis tad nolika ķēniņa priekšā vecākā dēla pirkstu, vidējā īkšķi, jaunākā muguras sleju un izstāstīja patiesību, ka viņa dēli ne siseņa nava tvēruši, bet iemijuši viens teķi pret pirkstu, otrs vērsi pret īkšķi, trešais ķēvi pret muguras sleju. Tad ķēniņš atdevis visas valstis muļķītim un dēliem nekā un nu muļķītis valdījis gudri jo gudri - nebijis vairs muļķis.