67. A. 301. 314. 530. K Kalninš. Zin. kom rakstu krājums I, 1876, 38.

Karalienei, kam nav bērnu, vecs zaldāts izzvejo no jūŗas zivi ar zelta spurām. Kad karaliene to zivi ir ēdusi, tā dzemdē dēlu ar zelta matiem, bet pati tūlin nomirst. No zivs paliekiem, kas stallī izlieti, dabū ķēve ieēst, un šai rodas kumeļš ar zelta krēpēm un dimanta pakaviem. Abi, dēls un kumeļš, izaug lieli un vareni.

Jaunā karaliene apskauž savu padēlu, ka tas smukāks un varenāks nekā viņas pašas dēls. Tā paliek slima un ieteic karalim, ka esot sapnī redzējusi, ka agrāki vesela nepalikšot, kamēr viņas padēla sirdi tai neuzspiedīšot siltu uz krūtim. Karalis gan noskumst, bet tomēr apņemas viņas vēlēšanos izpildīt un pasludina dēlam, ka tam rītā jāmirst.

Dēls aiziet uz stalli pie sava mīļā kumeļa un raud. Te uz reizi kumeļš iesāk runāt un saka, lai neraudot: būšot abi izglābties. Lai šis rītā apģērbjot savas skaistākās drēbes un , apjožot zobenu, tad lai izlūdzot brīvību pēdīgo reizi ar savu zirgu pajādelēt un karalienei "ar Dievu" sacīt. Karaliene būšot likties ar visu gultu pagalmā iznesties; tad lai piejājot klāt un, "ar Dievu" sacīdams, lai ieduŗot tai ar zobenu krūtīs un tad jāšus lai aizbēgot.

Karaļa dēls to visu tā izdarīja, un lai gan tam apbruņoti vīri pakaļ dzinās, tad taču tas ar savu zelta zirgu, pa pusei pa gaisu skriedams, laimīgi izbēga. Noskrējis pie liela meža, zirgs saka, lai nu kāpjot zemē un lai uzsienot savas skaistās drēbes līdz ar zobenu šim uz segliem un lai palaižot šo mežā, bet dimanta pakavus lai noņemot un paglabājot. Tur kalnā esot sveša karaļa pils, tanī lai ejot dienestu meklēt, apģērbies ar sliktām drēbēm un apsējis savu zelta matu galvu. Ja pēcāk šā vajagot, tad lai tik atnākot uz meža malu, saskandināt pakavus, tad šis būšot tūdaļ klāt. Jauneklis dara, kā mācīts, aiziet uz pili un iestājas dienestā par ķēķa puisi.

Karalim ir skaista princese, ko nozadzis kāds pūķis, uznesis augstā stikla kalnā un apsargājis. Karalis izsludina, ka atdošot tam princesi līdz ar pus valstību, kas uzjāšot stikla kalnā, nokaušot to pūķi un izglābšot princesi. Daudz prinči un varoņi, kā arī visi pils dienestnieki, taisās noliktā dienā uz jāšanu. Arī prastais ķēķa puisis paņem no staļļa vecu zirgu ar ko jāt, bet citi viņu par to izsmej.

Meža malā nonācis, tas nosit veco zirgu, saskandina pakavus, un no meža iznāk viņa paša zirgs ar visām viņa agrākām spožām drēbēm. Karaļa dēls piesit zirgam dimanta pakavus, apģērbj savas skaistās drēbes, lec seglos un aizjāj uz stikla kalnu. Visi brīnās par šo stalto varoni. Viņš mēģina vienreiz, otrreiz un trešo reizi uzskrej pašā kalna galā, nokauj briesmīgo pūķi un noved princesi no stikla kalna.

Princese viņam dāvina zelta gredzenu, un karalis lūdz, lai nākot līdz uz pili; bet jaunais varonis aizbildinājas, ka ļoti maz vaļas, saka: "ar Dievu!" un aizskrien kā vējš projām. Meža malā tas palaiž savu zirgu un aiziet uz pili, pārģēŗbies atkal par ķēķa puisi.

Pēcāk, viņam pilī krāsni kurinot, princese ierauga un pazīst savu zelta gredzenu. Nu viņš tiek karalim stādīts priekšā par princeses glābēju, parādās tagad savā īstā varoņa kārtā un apģērbā, apprecē princesi, uztaisa stikla kalnā staltu pili un dzīvo laimīgi.