68. A. 314. 327 B. 53D. A. Gari-Juone no 67 g. veca T. Gailuma Domopolē. Latvju kultūras kr.

Senuok dzeivuoja vīns kalējš, jam beja sīva un divpadsmit dālu. Kalējs taisīja vysaidas lītas un beja puortic's, dāli gondreiž nikuo nastruoduoja, ēdja un auga kal zyrgi. Kad dāli jau beja vysi Ieli saauguši, nu sovvaļas jī sadūmuoja precētīs. Tāvs soka: "Nu Precējitīs, ka gribīt, tikai pyrmuok vajag pastruoduot, izleist leidumu, īsēt kaidu labību, iztaisīt vairuok muoju."

Dāli beja ar mīru struoduot, ka tikai varātu precētīs. Vīnpadsmet dālu beja kai ūzūli, skaisti, vasali, a divpadsmitais beja ar kuprīti un vysvairuok gulēja uz cepļa. Cyti bruoļi vērās uz juo kai uz muļkīti un tai jū īsaucja.

Kalējs izkola divpadsmit brangu dzelža ciervu. Vīnpadsmit dāli sazataisīja leiduma leistu un aizguoja, a muļkītis palyka gulādāms uz cepļa.

"Kuo ta tu, dāls, naej?" soka tāvs.

Ceļas nu cepļa aizguoja vīns pats ari muļkītis. Vysi bruoļi cārt kūkus, ka skombas vīn lac, atguojis muļkītis kai cierta vīnā prīdē, tai ciervis žvūrgdams vīn nūskrēja suonim un jis palyka bez cierva. Tūreiz jis suoka raut kūkus ar vysom saknem pi kura kūka keras, tys i uorā. Nūstruoduojuši leidz vokoram, bruoļi guoja uz sātu un pastuostija tāvam, ka kuprīts raun kūkus ar vy som saknem.

"Tys cīši labi, ka jis izraun kūkus ar vysom saknem, dreižuok varēs izart teirumus", atsoka tāvs.

Pec kaida laika jī izstruoduoja zemi un nūsprīdja sēt auzas. Pīsēja lelu gobolu auzu un auzas auga grīzdamuos vīņ. Vīnu reizi, ka jau auzas laidjās zīdā, tāvs atguoja teiruma apsavārtu un parnanīja, ka auzas izbroduotas. "Nazkas auzas ād?" padūmuoja tāvs. Atguojis uz sātu jis pastuostīja dālim, ka vajag īt auzu sorguotu. Tad dāli pa divēji pec kuortas guoja auzu sorguotu; aizguojuši teirumā, jī irguojas, smejas, a par auzu maituotuoju jīm moza bāda. Kod tikai dāli atguoja nu sorguošonas. tāvs vaicuoja nu dālim: "Kū redzējuot?"

"Nikuo mes naredzējam, vējš pyuš, lopas čaukst, kū tī redzēsi, voi dzierdēsi?" atsacīja vysi dāli.

Golu golā aizguoja auzu sorguotu muļkītis. Jis nūveja garu, garu peicku, aizguojis nūzagula auzu molā un klausās, kas byus. Ap pašam pušnaktim zeme vīn reib, ka nazkas atskrīn. Jis verās un redz, ka atskrīn divpadsmit siermu ērzeļu un vīna kēvja. Kēvja nūstuoja, nūpūrksja un pasacīja: "Ēdīt i sorgitīs, ka nanūteik slikti, te nazkas sorgoj."

Ērzeļi i nazaklausa, saskrēja auzuos doncuodami vīn, ād, meida auzas; bet muļkītis dasalavēja pi kēves, kai cierta ar peicku, peicka jai apsatyna ap koklu, jis dreiži saturēja kēvi un soka: "Es tevis vairs vaļā nalaisšu."

Kēve soka: "Pajem tu vysus divpadsmit ērzeļus, sēstīs leikonam mugurā (vīns ērzels beja leiku muguru) un juoj uz sātu, vysi cyti ērzeļi skrīs pec juo."

Muļkītis paklausīja, palaidja kēvi vaļā, sādās leikonam mugurā un juoj - jā, vysi ērzeļi skrīn pakaļ. Atvedis ērzeļus, salaidja klāvā un pats lykās gulēt.

Reitā tāvs pīsacēlīs vaicoj: "Nu kū, dāls, redzēji?" "Redzēju gon, īsim uz klāvu, paruodīšu, kas auzas ād", atsoka dāls.

Aizīt jī obēji uz klāvu, dāls attaisa klāva durovas un tāvs īrauga pylnu klāvu siermu ērzeļu. . Kalējs beja cīši prīcīgs, ka nūgiva auzu āduojus. Pīsacēļa ari cyti bruoļi, jis īdevja kotram pa ērzeļam, a sev paturēja leikonū. Kalēja dāli, sabaruojuši ērzeļus, nūsarunuoja braukt svuotūs pi taidom meitom, kur byus divpadsmit muosu, "taipat kai mes divpadsmit dāli."

Pyrmuok izjuoj vīnpadsmit dāli, a muļkītis ar sovu leikonū iejuoj vēluok. Bruoļi juoj, juoj - dajuoj pi guns upes, par tū guns upi puori navar tikt. Nūrunoj: "Pagaidīsim myusu muļkīti!"

Muļkīs, juodams ar sovu leikonū, īraudzēja mozu muojiņu, kura grīzjās uz vystas kuojas, jis nūtur zyrgu un īīt muojiņā. Īguojis muojiņā, redz: uz gultas guļ dūšīga rasna sīvīte - īraudzējuse īguojēju, vaicoj: "Kū loba pasacīsit?"

"Mes asam divpadsmit bruoļi, gribam precētīs un juojam svuotūs pi taidas muotes, kural byus divpadsmit meitu", atsoka muļkīts. "Voi navarātu pastuostīt, kur ir taida muote ar divpadsmit meitom?"

"A tur, dāls, aiz guns upes dzeivoj muna muosa, jai ir divpadsmit meitu."

Ceļā jei vēJ īdevja susekli sacīdama: "Ka kas pec tevis dzei sīs, tad nūsvīd susekli, pazataisīs bīzs mežs un nikas nadadzeis". Pajēmis susekli, jis sādās uz sova leikonā un juoj tuoļuok.

Pajuojis gobolu, īraudzīja vēJ vīnu ustobiņu, kura grīzjās uz vystas kuojas. Jis otkon nūturēja zyrgu, īguoja ustabiņā un īraudzēja vēļ dūšīguoku māmiņu guļūt uz gultas.

"Kū loba pasacīsi?"

"Mes asam divpadsmit bruoļi, gribam precētīs un juojam svuotūs pi aaldas muotes, kurai byus divpadsmit meitu", atsoka jis. "Voi navarātu pastuostīt, kur ir taida muote ar divpadsmit meitom:"

"A tur, dāls, aiz guns upes dzeivoj muna muosa, jai ir divpadsmit meitu. Pajem leidza lakartiņu, ka dajuosi pi guns upes, īsvīd upē, par upi pazataisīs tylts un puorbrauksit par upi", pasacīja sīvīte.

Jis pajēmja lakatiņu un juoja tuoluok redz, ka trruoļi juodelej pa guns upes molu. Bruoļi, īraudzējuši muļķīti, soka: "Puorved myusus par upi!"

"Jo manis klausīsīt, tod puorvesšu", atsoka jis. "Par kū tod mes naklausīsim?" atsoka bruoļi. Muļkīts puorsvīdja lakatiņu par upi, pazataisīja tylts, vysi bruoļi puorjuoja par upi, pats pādējals puorjuoja muļkīts, pajēma lakatiņu un vysi juoja tuoļuok. Natuoļi nu upes beja lela skaista muoja. Pījuojuši pi muojas, pīsēja zyrgus un īguoja īškā. Īguojuši ustabā, pastuostīja, ka jūs ir divpadsmit bruoļu, un ka jī juoj precībuos.

"Labi", atsoka sīvas muote, sataisa maltīti, vvsi suok ēst, dzert, runuotīs, kotram pa meitai atsasāst pi suonim. Bruoļi nu prīcas uz augšu lac, a muļkīts nadzer vys oplom, bet pa druskai un izīt zyrgu apsavārtu. Juo leikons jam i soka: "Ēd i nadaēd, dzer i nadadzer, jyusim jau nuove uz kokla karinej".

Jis atīt atpakaļ, bruoļi dzer un prīcuojas, pate meitu muote, rogona, taipat reizē ar vysim doncoj. Tal jī prīcuojās ieidz vālai naktei. Kad atguoja nakts, tod vysi apsagula, katram bruoļam rogona īdevja kluot pa vīnal meitai. Apsagula vysi, šņuoc vīņ pīdzāruši, a muļkīšam gon naīt mīgs, jis aizīt uz klāvu pi sova zyrga. Zyrgs jam soka: "Pajem puišu capures un aplīc meitom golvuos."

Jis atguojis tyuliņ aplyka puišu capures meitom golvā, jī nivīns ni dzierdēja ni redzēja, beja brīsmīgi nūmyguši. Pašos pušnaktīs atskrīn rogona ar zūbynu rūkā un nūkopoj vysas golvas, kuras ar capurem, asnis vīn paškeida. Tod rogona izskrēja un tai stypri aizcierta durovas, ka tuos par reizi saauga myurā. Muļkīts vvsu redzēja un beja cīši nusabeids, jis pīsacēle un mūdynuoja bruoļus, bruoļi tai beja nūmyguši, ka tikai ar mūkom jam izzadevja atmūdynuot vīnu pec ūtra. Kad bruoļi pīsacēle un gribēja tikt uorā, tad jī nikur navarēja atrast durovu, suoka ar ciervim sist sīnu. Syta, syta, bet nikuo. Tūreiz jī atroda lauztini, Muļkīts pajēmja lauztini un izsyta sīnā caurumu. Vysi bruoļi izleida uorā, sādās zyrgim mugurā un laidjās, cik spāka, pa ceļu. Kad bruoļi beja nujuojuši nalelu gobolu, rogona jau beja atskrējuse uz sovu muoju un atroda nūkautas meitas, izlauztu myura sīnā caurumu. Jej cīši sazasirdēja, sādās cyukal mugurā un dzynās jīm pakaļ. Bruoļi dzierd, ka zeme vīn atreib, jī saprota, ka nyu rogona pec jūs dzanās. Mulķīts, kurs nu pakaļas juoja, redzēja ka rogona jau pavysam tyvu, nūsvīdja susekli un nu tuo pasataisīja taids bīzs mežs, ka rogona navarēja tikt puori. Cyuka suoka ar saknem raut kūkus, ar zūbim grauzt, bet cauri mežam navarēja tikt. Tūreiz rogona grīzjās atpakaJ uz sātu, pajēmja ciervi, suoka cierst mežu. Cykam cierta, bruoļi jau beja gobolā. Tikkū rogona puorjuoja par mežu, bruoļi jau beja pi guns upes. Kod pījuoja pi guns upes, muļkīts puorsvīdja skustiņu par upi, pazatalsīja tylts, vysi bruoļi puorjuoja par guns upi. Pīskrēja ari rogona, jis dreiži skustiņu pagiva un rogona navarēja tikt puori par guns upi, zūbus vīn nūklabvnuoja ūtrā upes pusē.

Puorjuojuši par upi, bruoļi laidja, cik spāka, ērzeļus, lai dreižuok tiktu sātā. Atguoja uz sātu bez bruyutem, tāvs vaicoj: "Nu, dāli, voi aizdzēŗāt sev sīvas?"

"Aizdzērām gon, bet tikkū dzeivi tykam sātā, rogona dzynās un tikai myusu kuprīts myusus gluobja", atsacīja dāli un vysu seiki pastuostīja, kai ceļā kluojās. Nikuo navarēja leidzēt, daguoja dzeivuot napracātim.

Pec kaidim treijim godim kēneņš izsludynoj, ka atdūs sovu meitu par sīvu un pasi sovas kēnests tam, kas dalēks ar zyrgu leidz trešajam stuovam un nūraus juo meitai nu piersta gradzynu. Pec šuos ziņas uz kēneņa pili suoka juot nu vysom molom un kotrs laidja sovu zyrgu lēkt, bet navarēja i da puses dalēkt. Aizguoja i kalva dāli ar sovim ērzeļim, lāc vīns, lāc ūtrs, bet nivīns navar dalēkt. Kuprīts ar savu leikonū pyrmā dīnā palēcja leidz pyrmam stuovam, ūrrā leidz ūtram un trešā leidz trešam stuovam un pagiva nu meitas piersta zalta gradzynu, satyna lupatiņā, atjuoja uz sātu, atsasāda uz puorta un rušinoj palnus.

Kēneņš pasludynuoja, lai sazalosa vysi juo pilī. Cylvāki sabraucja nu molu molom, nūbraucja ari muļkīts nūsazīdīs ar palnim. Vysus pa kuortai apmeklēja kēneņa meita un pašuos beiguos, atroda gradzynu pi nusazīdušuo ar palnim kuprīša. Kēneņa meita tyuliņ lyka jū apvilkt teiruos drēbēs un nūpucēt. Sataisīja kuozas kēneņš, atdevja jam pusi kēnests i šūdīn muļkīts dzeivoj prīcīgs ar kēneņa meitu.