69. A. 530. 705. 510. 314. 550. 551. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomos'ci do antropologii krajowej. Krakavā 195, 446 (52).

Bjeja klajumjeņč brīsmjeigi iyls i pusts, ni jam īsuokuma nabjeja, ni gola, i nabjeja iz juo ni ļaužu, ni zvjēru - vys pusts. Tik skŗāja pa tū klajumjiņu lopsa - skŗāja, bludjēja i navareja izīt nu tiņenis. Ka jau daguoja tys laiks, ka zvārim rūja, tjei lopsai nabjeja puora i jei cīši bāduoja, ka jai bārnu nabyus, ka jei sovys ailis navar aizvjast. Vot jei krita pi zjamis augšpjēdeņ, iz augšu vādars, i soka: "Lai maņ koč vējs kū nivūn īpyuš, kab es varātu pīdzymdynuot mozu bjērniņu!"

I vjējs jai īpyutja, ti par cik laika, jai atsarodās mozjeņč; a tys nabjeja lopsalānc, tik bjeja bjērņeņč, puiškiņeņč. Lopsa izzeidzēja (izzīdīja] jū, jis auga vasals i šmuks, pjēc tuo jei atškeira jū i nūskŗāja pa cjeļu. Jis izauga lyls jau, staiguoja pa klajumjeņu i cīši jis bjeja morkotnys [bēdīgs], ka navaŗēja atrast gola, jis vys staiguoja i mjeklēja, pats nazynuoja kū.

Vīnu dīnu izguoja jis pi upis, a iz tuos upis bjeja izaudzis brīsmjeigi lyls ūzūls, lyls i vacs. Suoka jis vjārtīs i ŗadz, ka iz tuo ūzūla kaŗeņej zyrgs, kristynyski ar važom pīkolts, cīši šmuks jērzjeļs, vīna spalvjeņa jam zalta ūtruo sudobra. Daguoja tys puiškins kluotu, a tys jērzjeļs soka tai iz jū: "Vjēja-Juoņeit, ratavoj tu mani, a es byušu tjev par draugu da pošis smierts! Es tjevi sjeņ jau gaidu. Cik godu es tja kaŗeņēju ar važom pīkolts, a nikas natur spāka, kab mani izlaist. Tik tjev byus cik [tik] spāka par tū, ka tu nu vjēja pīdzims. Izlaiž mani nu tuo cītuma, a es tjev vysu padašeišu, kū tu vīn gribjēsi!"

Juoņeits izlācja iz ūzūla, kai giva važys, kai ruovja, kai sakratjēja, tuos važys sapleisa i jērzjels nūstuovja pa va]ai iz zjamis. Dzjakavāja [pateicās] jam, dzjakavāja, pjēc tuo vaicoj: "Vjēja-Juoņeit, kur tu dzjenvuoji?"

Jis atsoka: "Tjapat iz klajuma, i cīši maņ gars laiks, ka es vīns pats, es nūītu kur tuoļuok!"

A jērzjeļs soka: "Es tjev paruodjēšu kur dzjeivuot. Tja natuoļi dzjeivoj saiminīks ar sīvu, jīm sāta šmuka i dzjeivja boguota, a bārnu nava nivīna. Es tjevi daņeššu da juos, tu sadar par kolpu pi jūs, byus tjev labi, jī žāluos tjevi kai dāla sova. A kai tjev bvus kalda bāda voi nalaimja, es tjevi ratavuošu. Tjev stuov lyla laimja, tu byusi par kjēniņu!"

Vjēja-Juoņeits atsasāda iz tuo zyrga, nūjuoja, dajuoja pi šmukys lylys sātys, apleik bjeja cik [tik daudz] kuormu [kārmu, ēku] pītaisjēts. Zyrgs nūstuoja, mūsādynuoja Juoņa pi akmiga i soka tai: "Palīc vasals! A ka maņi tjeva vaidzēs, nūstuoj iz ituo akmiņa i aizsvilp vīnu ŗeizi, to es padzierššu i aizzvīgšu. Aizsviip ūtru īeizi - es jau byušu iz puscjeļa. Aizsvilp trešu ŗeizi - es jau byušu pi tjeva suonūs par tū, ka tu muns kumgs, a es tovs sulains."

Aizzazvīdzja, nūskŗāja i izputjāja. Juoņc īguoja pi tuo saiminīka, vaicoj: "Voi nava dorba kaida?"

A jis soka, ka vajaga jīm kolpa. Sadeŗēja ar jū i pajēmja jū par kolpu. Jis struoduoja vysu dorbu cīši labi, jī aiz]ubjēja [iemīlēja] jū cīši i tai jū žāluoja, kai sovu eistū dālu, vys runuoja, ka jau nikod naatlaiss jū nu sjeva. Vot jis dzjeivuoja tī laimjeigi, nzauga par lylu šmuku puisi.

A tamā kjēnistī, kur jī dzjeivuoja, bjeja kjēniņam vīna vīn mjeita. Jal bjeja cīši daudz briugironu, a jei nagribjēja īt ni pi vīna, jai nivīns nabjeja pa pruotam. Tāvs gribjēja koņča [pēdīgi] atdūt jū pi vjeira i pats jau nazynowa, kū daŗēt. A jei vīnu ŗeizi soka tai: "Vot, tjāt, kū es sodūmuoju! Vajag pataisjēt augstu kolnu, iz sješdjesmit osti augstuma, ar bļaku [bleķi] jū apkalt, kab byutu glums. Es likšu pastatjēt tī goldu i krāslu, atsasjēššu pi tuo galdjeņa, byus maņ skustjeņč [lakatiņš] iz golvys i gradzyns iz piersta. A tī vysi briuguoni, kur' grib žēnītis [precēties] ar manim, lai parauga izkuopt iz tuo kolna. A tvs, kurs voi izjuos, voi izīs, voi izruops, voi kai nivīn izkuops da maņa, skustjeņu maņ nūraus, gradzynu nūmauks i mani pabučuos, tys byus maņ par vjeiru."

Kjēniņam var [ir iespējams] padaŗēt vysu - jam navā griuts nikuo. Vot jis i lyka pataisjēt taidu kolnu i arpjovjēja [izziņoja] pa visu kjēnesti, lai sajuoj vysi jauni: i kjēnigi, i kupči, i šauči [kurpnieki], i skrauči [skrodeŗi], i mužiki - vysi, vysi. A kas lzkuops pi kjēņiņeūtis, skustjeņu jai nūraus, gralzynu pajems i pabučuos jū - vai jis byus kjēniņč, voi mužiks - pajims jū. A vacuoki kab sabrauktu vārtūs iz kolnā kuopšonys.

Nu, i sazalasjēja vysi: jaunī - kab raudzjētu laimis, vacuoki - kab vjārtīs, kai jīm lūbsīs [izdosies]. I tys saiminīks iadās [taisās] braukt ar saiminīcu sovu iz mīstu. Juoņc prosa, kab jū pajemtu leidza, a tys tāvs soka tai : "Na, djēļeņ, palīc tu lobuok sātā! Kū daŗeisi taidā' pasauļa milzē?"

Juoņc i nabodjēja [neuzmācās]. A kab nabyutu jam gars laiks, īdevja jam pyuru poroka [biszālu], sajauktu ar pyuru palrni, i lyka izlasjeit i sabjērt sjev kuru, pa sjevim sovā maisā. Sazajēmja Juoņc iz dorba i navar nikuo padaŗeit, ka cīši griuts izlasjeit tū poroku nu palnu. Jis īguoduoja ap sovu draugu, kumjeļegu, nūguoja, nūstuoja iz akmiņa, aizsvilpova vīnu ŗeizi, i ūtru, i trešu, a kumjeļeņč jau suonūs pi juo stuov i vaicoj : "Kuo tu gribi? Voi tjev nalaimja kaida tyka?"

Jis soka: "Nalaimis nava, tik vajaga maņ iziasjeit tū poroku nu tuo palnu."

Kumjeļeņč soka: "Tjei na lyla bāda! Es tjev tiuleņ padaŗeišu vysa."

Aizšņuocja vīnu yeizi ar nuosim, soceja vys's paln's ar vysu poroku. Aizšņuocja ūtru ŗeizi - i par vīnu nuosi jau skrīņ uorā poroks, par ūtru palni. Juoņc cik [tikko] spjāja mais's pastīpt jau vyss bjeja gotovs. Suoka runuot, Juoņc soka: "Vot, bruoļeit, kū es tjev pascjeišu! Es gribātu pazavjārt tuo kolna, es nūjuotu tī [pi kjēniņa]."

"Djēļ kam?" soka kume]eņč, "es tjevi nūvježšu. Tu nazabjeist, jei byus tova!"

Lyka jam pa kairū ausi īleist, pa lobū izleist. Juoņc pazataisjēja par cīši šmuku karavjeiru, šmukuos dŗābjās. Zvrgam bjeja zalta sadli, sudobra īmovi i zalta pjeicka. Soka kumjeleņč: "Sjēstīs, juosim, tik vjerīs; ka es triukšūs iz augši skri , kab tu nanūkristib! Turīs stipri, tvjerīs koč [kaut] aiz kŗēpu rnunu!"

Nūjuoja, atjuoja iz tiņenis, vjeras: kal tyucs [tūcis, lietus debess] aužu daudz, cyti rauga kuopt kolnā, a nivīns izkuopt navar. Zyrgam nogi ar noglom padkoltys i to ni:kuo naleidz. A Juoņc kai dajuoja, kal aizklīdzja, kab ļaud's rozaškiertu, ar pjeicku sovu aizpleikš.vnuoja. Zyrgs kal triukās - da pus kolna izskrāja, pjēc tuo nūlācja atpakal. Gribjēja jū aiztvjart aiz ļaužu milza -jis kai vīsuls nūskŗāja i izpu'tjāja! Dajuoja da tuo akmiņa, Juoņc īleida iām pa lobū ausi, pa kairū izleida i otkon bjeja par taidu puisi kai sjeņuok, nūguoja iz sātu, a kumjeļs nūskrāja pa cjeļu.

Atbrauc tāvs ar muoti, breinīs, ka jis iztjeiŗēja tū poroku, la jis cīši gudris puis's ira. Jis vaicoj : "Kai ta tī bjeja? Voi izjuoja kas iz kolna?"

Jī atsoka: "Ok, djēleņ, naizjuoja nikas. Nabjeja iz kū vjārtīs, tik ļaud's griustjējās, stumdjējās."

Iz reita brauc jī otkon. Jis prosa, kab jū pajemtu, a jī nagribi ni par kū. Īdevja jam div pyuri poro'ku i div pyuri palnu buovjētīs [bāvīties, laiku pavadīt] jau. Nu, jis i nabodjēja, kab jū jimtu, jis jau zyna kū padaŗejt. Kal cik [tik] vīn jī nūbraucja, jis tiuleņ īt pi akmina. Kai aizsvilpa vīnu reizi - kumjeļs jau zvīdz, kai aizsvilpa ūtru reizi - kumjeļs jau iz puscjeļa, kai aizsvilpa trešu reizi - kumjeļs jau stuov kluotu pi juo i valcoj, kū jis liks jam daŗeit. Jis lyka jan izlasjeit poroku nu palnu. Kumjeļs aizšņuocja ar nuosim, saŗeja vvs's paln's ar poroku; aizšņuocja ūtru ŗeizi -par vīnu nuosi izlaidja poroku, par ūtru palnu. Juoņc cik [tikko] pastīpja mals's, jau vyss bjeja gotovs. Pjēc tuo soka Juoņc: "Nu. tagad juosim iz kolnu!"

Kumjeļs atsoka: "Juosim, jei byus tova!"

Lyka jam pa kairū ausi īleist, pa lobū izleist. Juoņc izleida vjāļ šmakuokuos drābjās, kai vakar bjeja, triukās iz zalta sadlu, pajēmja rūkā zalta Pjeicku i nūjuoja. Kumjeļs soka: "Nu, t;mīs, koč aiz kŗēpu munu tvjerīs, kab tu nanūkristib, kod es iz augši lēkšu!"

Nūjuoja tī, Juoņc klīdz iz ļaužu, kab cjeļu dūtu, pjēc tuo aizpleikšynuoja div ŗeizis ar pjeicku. Kumjeļs triukās vīnu reizi, triukās ūtru ŗeizi, cik - cik [tik-tikko] naizlācja viersum iz kolna, pjēc tuo atsagrīzja i nūskrāja lejā. Ļaud's breinīs, nu kurīŗlis taids šmuks, taids boguots ira, grib jū aiztyjart, a juo nava jau: nūskŗāja kai vīsuls i izputjāja. Juoņč nūkuopja nu zyrga iz akmiņa. īleida jam pa Iobū ausi, pa kairū izleida i otkom pazataisjēja par taidu puisi, kal bjeja sjeņuok. Kumjeļs nūskŗāja pa cjeļu, a jis nūguoja iz sātu, atsasāda i galda sova satinninīka ar saiminīci. Jī atbrauc, Juoņc vaicoj : "Kas ta tī šūdīņ bjeja?"

"Ok, djēleņ, nikuo laba. Bjeja taids vīns, kur lācja iz augši, tik jam napazalūbjās [nepalobās, neizdevās]." Pjēc 'tuo soka tāvs: "A poroks izlasjeits?"

Juoņc soka: "Izlasjeits!"

Jī breinīs, ka jis taids gudris, ka jis muok padaŗeit taidu dorbu.

Iz trešys dīnys tī vacī brauc otkon, Juoņa najem, dūd jam treis pyuri poroku ir treis pvuri palnu, kab izlasjeitu, a jis naprosa jūs, kab jū pajemtu. Kal tik izbraucja, ka jau navarēja jūs ŗedzjāt, jis tiuleņ iz akmiņa, aizsvilpa iz sova kumjeļa. Kumjeļs i atskŗāja, poroku un palnu izlasjēja, maisā sabjēra, pjēc tuo Juoņc īleida jam pa kairū ausi, pa lobū izleida, pazataisjēja par šmuku karavjeiru i nūjuoja. Soka kumjeļs: "Vjēja-Juoneit, turīs vjāl stypruok, mjes šūdīņ byusim augšī iz kolna!"

Dajuoja pi kolna, jaud's kai īraudzjēja šmukū karavjeiru, poši pasaškjeira, suoka švjeikstjāt, vīns vīnam ruoda jū. Jis aizpleikšynuoja treis ŗeizis ar zalta pjeicku - kumjeļs kai triukās vīnu sizi i ūtru ŗeizi, a trešū ŗeizi kai rozskŗāja, tai nūņasja jū iz kolna pi kjēniņeitis. Jis mudri nūruovja jai skustjeņu nu golvys zjemjā, gradzynu nūmaucja nu piersta, pabučuoja pošuos lyupuos, pjēc tuo atsagrīzja i iuoi nu kolna lejā. Klīgšona izzataisjēja lyla, grib jū aizturāt, jis aizšmakstvnuoja iz zyrga i izputjāja, nikas naredzēja, kur jis palyka.

Voi tagad kjēniņč bādoj, kjēniņeitja nūskumjeiga: nikas nazyna, kaids jis bjeja i kur jū mjekļāt. Kjējiņč salasjēja sovus lyluokūs, kab parunuotu ar jīm, kū daŗeit, i lyka, kab vysi jaunī, kaidi tik ira juo kjēnistī, nu boguotu da bjēdjeigu, nu kungu da mužiku, sabraucja iz gūdu, iz kjēniņa pili, ka kjēniņeitja poša mīluos gostus i sjev kuram padūs poša pa kiļiškjeņai [baltkr. kiļišak, liķeris] vīna izdzjart.

Sabraucja vysi, kjēniņeitja poša daļēja vīnu, daīt pi sjev kura i zjeimoj, voi naīraudzjēs pi kuo sovu gradzynu iz piersta. I Juoņc nūguoja. Kai daguoja juo čereds [kārta], izstīpja rūku pjēc vīnu, jwmt jau, kjēiņeitja vjeras, ka jamu juos gradzyns iz piersta. Jei giva jū aiz rūku, a jis jai i skustjeņu ruoda. Tyuleņ nūvjadja jū iz tāvu ar muoti, vysi breinīs, ka taidu izlasjēja, a jei soka iz jū, ka vysi ŗedzjēja, ksaids jis bjeja šmuks karavjeirs, i ka jei īs pi juo. Nu i salauluoja jū. Kjēneņmeitja žāloj cīši sovu vjeiru, a kjēniņč naļubjej jū, kam jis tadds sprosts mužiks, īdevja jīm pierti, lai tī dzjeivoj. Jam kauns bjeja, kab jis byutu tivi pi juo, jis tik dūmoj, kab kū padaŗeit, kab nūbjerdjāt taidu znūtu.

I padevja ziņi kjēniņam, ka divdesmitsjeptītā kjēneštī ira vepris, kurs ar smjacjari ar, ar kuojom ecjej, ar asti sjēj, aizgnibjēja jam dabuot jau juo. Jis apjovjēja [izziņoja] vysom kjēnestjam, kas gribjēškys nūbraukt pjēc juo, dabuoškys daudz naudys iz cjeļa; a kas atvješkys juo, dabuoškvs lvlu maksu.

Atguoja treis adukāti, soka, ka braukškušš, a kjēniņc lyka īdūt cik [tik] naudys, cik jī gri'bjēja. Jī pajēmja, nūbraucj'a.

A tys glupyjs znūts atīt iz kjēniņa i saka: "Tjāt, šys juoškys pjēc vjepra!"

Kjēniņš rozasmjēja i soka kjēniņeņai, lai īdūd jam kukuli maizis iz cjeļa, galis gobulu, lai juoj, ka grib. I bjeja tī kjēvjeitja, kur jiudini vada. Kjēniņč lyka jam itū kjēvi apsadluot. Jis pajēmja kuleitjā maizis kukuli i galis, atsasāda iz kjēvis ar vaigu iz asti, asti pajēmja zūbūs, šļopuoja [šļaucīja] ar rūkom par čūkstu [čokstu, pakalu] i juoj pjet [pret] kjēniņa lūgim, a kjēniņč nu kauna nazynova, kur īleist.

Juoņc tai šaltjai [brīdī] izjuoja aiz mīsta, kjēvi nūsuovja, aizsvilpa iz sova kumjeļa, atsasāda iz jū i nūjuoja. Vaicoj kumjeļs: "Kur juoškušš?"

Jis soka: "Pjēc vjepra divdesmitsjeptīrtā kjēnistī, kurs ar smacjari ar, ar kuajom ecjej, ar asti sjēj."

Kumjeļš soka: "Tys pusts! Kuo bāduot? Dabuoškušš!" Nūjuoja, dabuoja tuo vjepra, jau grīžas atpakaļ, aizjuoj krūgā ahsapyust. Vjerās - a tī apstuoja tī treis adukāti, kuri braucja pjēc vjepra. Jī napazyna juo, suoka runuot, jis vaicoj, kur jī brauc. Jī atsoka: pjēc vjepra. A jis soka tai: "Nabraucīt, es jau vadu vjepri!"

Jī tiuleņ iz jū, kab šym puordūtu - moksuoškušš duorgi. Jis nūguoja, pazarunuoja ar sovu kumjeļi, kū daŗeit. Kumjeļs pascjēja jam, ka puordūt var, i pīvuicjēja [piemācīja], kū par jū prasjeit. Vjēja-Juoneits atguoja i soka tai iz jīm: "Labi, es jiussm vjepri atdūšu, jiusu naudys nagribu, a ka īdūsit man sjev kurs atgrīzt [nogriezt[ lylūs pierst's lobai rūkai, tūlaik vjepris byus jiusu!"

Jī suoka runuotīs, kū daŗeit, i sarunuoja tai, ka kjēniņč dūškys lylu naudu, to par vīnu pierstu nikuo! Īdevja jam sjevkurs atgrīzt pa lylajam pierstam lobuos rūkvs. Juoņc pajēmja t,ās pierst's, ībuozja kješā i vjepri jīm atdevja.

Atbrauc jī iz kjēniņu, kjēniņč rods [priecīgs] brīsmjeigi, taisa lylu gūdu, dzjakovoj jīm i moksoj dylu naudu. Vysi breinīs, kai jī dabuoja tuo vjepra, i kjēniņč pats grib dazynuot. Ka jau vysi rozzaguoja, soka kjēniņč iz sīvu: "Klausi, nūej tu zam jūs lūga, pa,klausi, kū stuostjīškušš, kai jī dabuoja tuo viepra!"

Jei nuguoja klausjētūs i dzierd, ka jī vaid, ka jīm rūkys sakaļečeitys [sakropļatas], bāduojas, ka suop cīši. "I Dīvs zyna, kod sadzjeis!"

Kjēniņeņa grīžas atpakaļ, soka kjēniņam, a jis atsoka: "Nava brjeinums! Jī cīši nūzamūcjēja, cikom dabuoja vjepra, mušeņ [varbūt] i apzakaļečēja. Nūej tu tagad iz tū duraku, iz znūtu myusu, pasaklausīs, kū jis tī stuosta. Jis pajēmja kjēvi, kas zyna, kur jū lyka, nikuo napadaŗēja i pats napazaruodās!"

Kjēniņeņa nūguoja zam lūga, klausās i dzierd, ka jis runoj ar sīvu, bučuojas, smjejas. Jei tik dalyka ausi, jis kai špunguos, styklys rozplāsja i apbyra kjēniņeni ar stiklim. Jei aizzasirdjāia, mudri nūbāga pa cjeļu i skrīņ iz kjēniņu, stuosta jam, kū znūts padaŗēja. A kjēniņč soka: "Ŗedz, ŗedz, kaids jam spāks lyls!"

Pjēc tuo puorguoja cik laika, i kjēniņč izdzierda, ka ir nazkur cīši duorgs putnys, i aizzagrabjāja jam koņča dabuot tuo putna. Vot jis apjovjēja, kas jam juo dabuos, tam pazarakstjeis atdūt trešū daļi sovys kjēnists. Tī adukāti atīt otkon, jemjās, ka nūbraukškušš pjēc putna. Kjēniņč līk dūt jīm daudz naudys iz cjeļa. I atīt tys znūts, prosās, lai i jam pozvolej [atļauj] juot. Kjēniņč soka.: "Tu braukuoji jau pjēc vjepra, nadauoji nikuo, tai i putna nadabuo"skys.može kur palikškys. Lyka kjēniņeņai, kab īdūtu jam maizis kukuli i gobulu gaļis, pīscjāja apsadluot ūtru kjēvi, vjā vacuoku. Jis otkon atsasāda ar vaigu iz asti, asti giva zūbūs, juoj zam kjēniņa lūga, šļopoj kjēvjai par čūkstu. Izjuoja iz pļovys, kjēvi nūsuovja, pjēc tuo sasaucja putnu, kab jū apāstu. Ka dalldz putnu sasktāja, jis jūs cik sagiva, apzakuorstjēja [apkārās] ar jīm, īt iz kjēniņu, ruoda i vaicoj : "Može tys pytnys byus? A može tys bus?"

Kjāniņč aizzasirdjāja prodzvna jū. Jis aizguoja, alzsvilpa iz sova kumjeļa i nūjuoja. Putnu dabuoja, juoj atpaka i otkon aizjuoj tamā pošā krūgā. A tī tīsavjeiri, tī adukāti jau tī bjeja, tik jī sazaprovjāja [sataisījās] braukt pjēc putna. Jī tiuleņ pazyna jū, ka tys pats, kur[s] vjepri puordevja jīm. Jis vaicoj: "Kur braukškušš?"

Jī atsoka: "Pjēc putna."

A jis soka: "Nabraucīt bīeivi [velti], es jau turu tū putnu!" Jī prosa, iai jīm puordūd. Jis atsdka: "Lobi, puordūšu, tik naudys nagribu, a ka dūškušš atgrīzt pa iylam pierstam nu 10buos kuojis, to putnu atdūškys!"

Jī nūzalīlejās - soka: "Kas tys djē vīna piersta, ka turjēškušš trešū daļi kjēnists? Pajeziškušš dontori, saļečeiškušš [sadziedēt] !"

Djevja sjev kurs atgrīzt pa pierstam nu lobuos kuojis, jis tis pierst's sabuozja kješā, putnu jīm atdevja, jī i nūbraucja pa cjeļu. Atvad putnu, kiēniņč rods [priecīgs], otkon taisja lylu gūdu, ād, dzer, līlej jūs cīši, tik kjēniņč zjeimoj, ka jī nava lustjeigi, a nūskumjeigi. Ka jau vysi rozzaguoja, līk kjēniņč kjēniņeņai īt otkon klausjētīs, kai jī dabuoja tuo putna. Kjēmiņeņa nūguoja, klausās i dzierd, ka jī vjāj cīšuok vaid, bāduojas, ka rūkys, kuojis suop. Vjāj nava rūkys sadzjejušiis i kuojis sakaļečeitys, brīsmjeigys ranys [ievainojums]! Crīžas kjēniņeņa - stuosta, kū jei dzierdjējusja. A kjēniņč soka: "Nava breinums! Mušeņ jī tī cīši nūzamūcjēja, zyrnams, ka i apzakaļečēja. Nūej tagad, sīvjeņ, pazaklausīs. kū jis runoj, tys myusu glupyjs znūts, ar sovu sīvu. Jis maņ jau ūtru kjēvi izgubjējis [nobendējis] i atjuoja tukšā!"

Nūguoja kjēniņeņa zam lūga - dzierd, ka jī ar sīvl smejas, bučuojas. Pīlyka ausi pi lūga, jis kai apzabunguoja - lūgs izkrita ar rāmom, kjēniņeņa cik nūbāga pa cjeļu.

Par cik laika dazazyna otkon kjēniņč, ka nazkur, cīši tuoļi, ira kjāvja ar divpadsmit kumjeļu. Apjovjāja, kab jam tuos kiēvis dabuo tu : a kas jū dabuos i atvjezs, tam podzarakstjeiškys pus kjēnists atdūt. Dazazyna tī tīsavjeiri, atīt iz kjēniņu, soka, ka braukškušš, dabuoškušš, pajēmja daudz naudys i nūbraucja.

Atīt i tys glupyjs znūts - soka: juoškys pjēc tuos kjēvis.

Kjēniņč soka: "Jau divi teizis tu bjeji nūjuoj's, div kjēvis nūgubjēji, nikuo naatvjadi - tik tī atvjadja - i tagad napadaŗisi nikuo ! Nu, a ka gribi, to juoj ! Lyka kjēniņeņai dūt jam iz cjeļa kū āst, lyka apsadluot trcšū kjēvi, vjāļ vacuoku na tūs divjēju. Jis taipat atsasāda ar vaigu iz asti, pajēmja asti zūbūs, šļopoj kjēvjai pa čūkstni, juoj zam kjēniņa lūgu. Juoja, juoja, cikom kjēniņam styklys izsyta, pjēc tuo nūguoja iz pļovys, kjēvi nūsuovja i aizsvilpa iz sova kumjeļa. Jis atskrīn i vaicoj: "Kur Juoškušš?"

Juoņc soka: "Pjēc tuos kjēvis, kurai ir divpadsmit kumjeļu!" Vot tys kumjeļš nūzabjeida cīši i soka: "Tys byus cīši griuts! Tūs bjeja vīgli dabuot, bet tagad slykšuok! Nu, kū ta dareit? Voi tu gaissi, voi es gaiššu! Tu muns kungs, es tovs sulains. Ka tu izgaissi, to es bjez tjevi navaru dzjeivuot!"

Vaicoj Juoņeits: "Dje[ kam tys cik [tik] bais?"

Kumjeļs soka: "A vot ŗedz, tjei kjāvja muna muotja ira a tās divpadsmit kumjeļu, tī muni vīnpadsmi!t bruoļi, a es divpadsmytyjs asmu! To maņ daīt i muoti, i bruoļu, i sjevi atdūt iz cītumu. Nu, nava kuo dūmuot, maņ djēļ tjeva koņča vajag vysu padaŗeit!"

I suoka jam stuostjāt, ka jis pats jaunuokijs nu bruoļu cytu, pats izkasjeits [abrakasītis]. Ka jis pīdzyma, to valns nūzoga jū i pikola iz ūzūla, jis tī i kareņaja da tuo laika, cikom Juoņceits jū atlaidja.

"Vot tagad tu mani otkon pīkaissi iz ūzūla ar tuom posom važom kristynyski, a pats izkuopsi iz ūzūla i tī sjedjēsi, ti turīs stipri, kab tu napalcristib, kod es aizzazvīgšu. Ka pa'crissi, to propulsi [iesi bojā]. A ka satuteisi, to vyss byus labi! Iz tū munu zvīgšonu atskrīs muotja i jei nazynuoškūtja, kaidu tjev moksu īdūtu par manim!"

Pavuicjēja jū vjāļ, kai atzasauktīs iz juo muoti. Pjēc tuo nūjuoja iz tū ūzūlu, Juoņc pīkola tū kumjeļi ar tuom važom, īkuopja palts pošā virsyuņā, aizzačāra ar objējom rūkorn i gaidjēja, kas byus nu ituo. Tys jērzeļs kai aizzazvīdzja, vysa zjemja alztreisjāja i Juoņs nūkrita iz pus ūzūla, bet īkuopja atpakaļ. Ūtru ŗeizi vjāj cīšuok aizzazvīdzja, Juoņc vjāl lejuok pakrita -- vjāļ īkuopja atpakal. Kai aizzazvīdzja trešū reizi, Juoņc navarāja jau aiztuī āt, pakrita pi pošis zjamis, tik iz vīnys 1apjeņis nūzatuāja - nu jis ī!kuopja atpakaļ i gaidjēja. I dzierd, ka jau zjemja dudz, i zuodz juos muotja, i vīnpadsmit bruoļu! Ka daskŗāja, ka īraudzjēja tū jērzeli, suoka vysalž uovjētīs nu lusts: skrāja, i lācja, ir kuojom piārās iz ūzūlu. Juons dūmuoja, ka ūzūlu izguozs! Vot jis aizklīdzja cīši stipri: "Nūstuoi, napjer! Tys tovs, na svješš ! "

Kjāvja nūstuoja par šalti, pjēc tuo suoka otkon lakt i pjārtīs ar kuojom, Juoņc vjā cīšuok aizklīdzja: "Nūstuoj, napjer! Tys tovs, na svješš!"

Jei nūstuoja, a gar šaiti otkon lācja i pjārās ar kuojom. Juoņs aizklīdzja trešū reizi: "Nūstuoj, napjer! Tys tavs, na svješš!"

Jei tūlaik pazarimās pavysom, tik klusjēņom zvīdzja. Tūlaik Juoņc nūkuopja pa mazjeņam, važys nūruovja, tū jērzeli palaidja pa vaļai, a tjei muotja cik roda [tik priecīga] bjeja, ka jei nazynova, kū dareit. Vot jei pascēja jam tai: "Vysa monta, kur ira iz pasauļa, byus tova, a tu byusi par kjēniņu! Izzasjēst iz maņa, vajaga puormaut guņc upi. Turīs stipri, koč [kaut] kŗāpjās munuos aizzačerīs, ka!b napakristib. Ka nūkrissi, to propulsi; a aizzaturāsīs, to vyss byus la'bi."

Jis atsasāda, ac's samīdzja, vjāl ar skustjeņu aizsjāja, kab naradzātu n,ikuo. I juoja guņcupjā, kur vuoŗējās smala ar sāru. Kjāvja muovja cīši mudri, a pjēc juos pakaļ muovja juos divpadsmit kumjeļu. Ka jau bjeja iz pus upis, Juoņam golva apreiba, jis nūkrita tamā gunī, tamā līsmjā, laimja juo, ka vjāļ vīnā kŗāpis motā aizatuŗāja. Jei izvylka jū, i nikuo jam natyka, tik bjej.a apdjedz's. Nu ju laimjeigi izkuopja nu tuos upis i dajuoja pi olūta. Juoņc bjeja aizkalt's [izslāpis] cīši, pazadzjēra i pakrita, i stjeivs palyka, par tū, ka tys bjeja myrušš jiudiņc. Tjei kjāvja cīši nūzabjeida, pajēmja jū, nūņesja pi cyta olūta, kur bjeja dzjeivs jiudiņc, nlēja jam tuo jiudiņa mutjā, a jis tiuleņ paplātja ac's i atsadzjeivynuoja. Pajēmja tuo jiudiņa butjeļā, atsasāda iz kjēvi, juoj iz sātu, a pjēc jū paka skrīņ tūs divpadsmit kumjeļi.

Pa cjeļu jis alzguoja otkon tamā krūgā, a tī jau bjeja tī treis adukāti, kur vjāj niu ibraucja pjēc kjēvis. Vaicoj Juoņc iz saiminīka: "Voi byus vīta stallī, kur pastatjēt kjāvi ar divpadsmit kumjeļu?"

Saimnīks atsoka: "Byus gon!"

A tī adukāti kai padzierdjēja, tiuleņ iz jū, lai šīm puordūd tū kjāvi! Jis soka: "Puordūt es napuordūšu, a ka īdūsit maņ izgrīzt sjev kurs pa jūstai uodys djē syksnu nu mugoris i pa gobulu nu čūksta djē sprādzis, to i tai atdūšu. A ka na, to nadūšu!"

Jī nūzalīcjās, dūmoj, ka pječuok vysys ranys nu īeizis izļečeiškušš. Vot jis izplāsja jīm tūs jūstys uodvs, sabuozja kuā i atdjevja kjāvi ar divpadsmit kumjeļim, a pats nūguoja iz sīvu sovu.

Atbrauc tī adukāti, vad kjāvi ar divpadsmit jērzeļu. Kjēniņč rods, nazyna jau, kai jīm aizmoksuot, taisa lylu gūdu, bet ŗadz, ka jī vysi treis ņūskumjeigi, sazavībuši. Syuta jis pjēc gūda kēniņeņi, lai nūīt pazaklausjāt, kū stuostjē škušš ap sovu cjeļu.

Kjēniņeņa nūguoja i dzierd, ka jī vaid, bāduojas brīsmjeigi,

ka jīm vysa mīsa sakalečeita - suop. Kas zyna, kod sadzeivjās. Jei grīzās atpkaļ, saka kjēniņam, ka jī vaid, a narunoj nikuo.

Tūlik kjēniņč syua jū pi znūta pazaklausjāt. Kjēniņeņa nagrib īt iz tū duraku, a kjēniņč cīši prosa, kab nūīt koņča. Vot jei pajem služanku i nūīt, daīt pi durovu; klausās: Juoņc smjejas lustjeigs. Pjēc tuo kai aizbunguoja, dur's izlācja uorā, cik [tikko nanūsyta kjēniņeņis ar služanku! Atīt jei ar sirdim iz kjēniņu soka: "Tys duraks smjejas i špungoj - tys vyss dorbs juo!"

Aizzasirdjāja cīši - i kjēniņč sirdīgs, syuta, kab znūts tiuleņ atītu iz jū! Jis apzavylkās pa mužiekam, apuova vjeizis kuojā i atīt. Soka kjēniņč: "Kū tu uojējīs? Tu maņ kaunu dori! Pazajemīs dabuotu i vjepra, i putna, i kjēvis ar divpadsmit jērzeļu, i nadabuoji nikuo. Tik maņ treis kjēvjeitis izpūstjēji! A tī nūbraucja i atvjadja maņ vysu!"

Juoņc soka: "Voi tu dūmoj, tjātjeit, ka jī poši dabuoja tuo tjev? Es dabuoju i jīm djevu."

Kjēniņč soka: "Kū tu maņ runoj blēņ's? Ja pavīreišu tjev taidu glupu runu!"

A Juoņc atsoka: "Prosom, tjātjeit, pīscjeit, kab izkurinuotu pierti. Īsim vysi reizjā, i šī lai nūīt. Es tjev paruodjēšu, ka šī maloj, a es taisņeibu soku!"

Kjēniņč pīscjēja tiuleņ izkurinuot pie:rti, īt pats, pajem i znūtu i līk tūs adukātu pasaukt. Ka nūzavylkās, kjēniņč ŗadz, ka jīm taidys brīsmjeigys ranys iz mīsys, vvsim trejim vīnaidys. Vaicoj: "Kas jīusu tai sakaļečēja? Sokīt taisņeibu!"

Jī cīši sazatriuka - nazvna, kai kjēniņam izzamaluotīs. A tys Vjeja-Juoņeits soka tai: "Es, tjātjeit, pascjeišu vysu praudu [patiesību]. Es jīm tū vysu padarēju!"

Pajem kuleiti, dahruoj nu tiņenis treis rūkys piersti, treis kuojis piersti, treis syksnys i treis spŗādzis. "Vot," soka, es jīm tū vysu apgrīžu i atdjevu jīm par tū vjepra, putna i kjēvis ar divpadsmit jērzeļim, i ŗedzjēsi tiuleņ, tjāt, ka es praudu stuostu! Es jīm likšu tū vysu i pataisjēšu, ka mīsa ar mīsu otkoni sajaugs."

Pajēmja, dalyka tūs pierst's kluotu, pasmjāŗāja ar dzjeivū jiudini, kurs jam bjeja butjeļā pajimts leidza, pīlyka tuos jūstys pi mugoris, i tuos spŗādzis pi čūksta kluotu, ar tū jiudini apmozguoja, mīsa sajauga, jī ar ŗeizi palyka vasali. Kjēniņč redz, ka tjei prauda. Jī tiuleņ pīzazyna i poši pi vysa, Par tū maluojumu jis lyka pīsīt jūs pi zyrgu astis i rozraustjēt smolkom druponom.

A Vjēja-Juoņeits palyka par šmuku puisi, kai bjeja tūlaik, ka iz kolna juoja pjēc kjēniņeitis - šmukuos dŗābjās nu poša zalta i sudobra. I sātā jam izzataisjēja cīši šmuka!

Kjēniņš paļubjēja [iemīlēja] jū tagad i padsarakstjēja atdūt jam vysu kjēnisti. Pjēc kjēniņa smierts [nāves] jis palyka pats par kjēmiņu.

I es tī bjeju, madu ar vīnu dzjēru, pa lyupom tjecēja, mutjā ni iasjeitis nabjeja.