70. A. 530. No T. Lautenbacha krājuma.

Vienam tēvam bijuši trīs dēli, divi gudri, viens muļķis. Kad tēvs mira, tad viņš teica, ka dēliem būs katram pa naktij viņa kapu vaktēt. Vecākais solījies vaktēt pirmo nakti, bet viņš negāja vis pie kapa, bet gan pie saviem draugiem, un tikai uz gaismu nonāca arī pie kapa. Otrs darīja tāpat.

Trešais, muļķītis, gāja patiešām kapu vaktēt. Kad viņš kādu laiku bija tur stāvējis, tad viņš dzirdēja kādu cūku rukstam, un tad viņš redzēja, ka sudraba cūka atnāca pie viņa tēva kapa un gribēja tur rakt. Viņš taisījās šaut; bet viņam bija bail, un viņš arī vēl nebija uzvilcis savu stopu ar bultu, kad cūka atkal aizskrēja projām. Mājās pārnācis, viņš teica brāļiem, ko redzējis. Tie divi gudrie gāja atkal vaktēt kapu, bet nekā tur neredzēja.

Kad muļķītis gāja otrreiz un bija kādu laiku vaktējis, tad atnāca viena zelta cūka un gribēja viņa tēva kapu rakt. Viņš nu šāva, bet bulta aizgāja gaŗām. Kad gudrie gāja vaktēt, tad tie atkal nekā neredzēja.

Muļķītis gāja trešo nakti, un šoreiz atskrēja dimanta cūka. Viņš tai atkal šāva un trāpīja tai priekšplecī. Tā iekviecās, aizskrēja un nenāca vairs atpakaļ.

Pēc tam viņš dzirdēja, ka vienai ķēniņa meitai rokā iešauts, un tās tēvs apsolījies tam savu meitu dot, kas viņu izārstē. Muļķītis aizgājis tūlin pie ķēniņa un apsolījis viņu izārstēt. Kad viņš tās vainu bija aizdziedējis, tad viņš dabūja to par sievu un pusvalstības.