Ķēniņa meita glāžu kalnā.

 

72. A. 530. Teicēja 89 g. veca A. Rasnača, Nīcgalē, Latvja kultūras kr.

Vīnam tāvam beja treis dāli: dūvi gudri, trešais muļkis. Tāvs nūmierdams, sovu montu izdalīja storp vysim trejim dālim un pasacēja: "Kad es nūmieršu, jyusim vajadzēs kotru nakti pa vīnam munas dūbes sorguot!"

Kad tāvs jau beja nūmirs, tad pyrmū nak ti vajadzēja īt sorguot vacuokajam dālam, bet jam beja baist un jis izkuopis uz pierts, nūsēdēja vysu nakti tur. Ūtrā naktī vajadzēja īt ūtram dālam, bet tys ari izkuopja uz klēts un puorsēdēja tur vysu nakti.

Trešā naktī aizguoja trešais dāls muļkīts, bet šis aizguoja uz kopim, apvylka ap dūbi streipi ar kreitu un sēd. Te nakti suoc vvsaidas rogonas skraidīt, izleida tāvs nu dūbes un īdevja dālam treis zvrgus um soka: "Brauc uz muojom un tu tur atrassi vysaida monta. Vīnu zyrgu patur sev, divi, juo gribi, atdūd bruoim !"

Atbrauc jis reitā uz mtoj'om tīt klētī - veras : pylns vysaida monta un pylni klāvi lūpu. Vacuokī bruoļi navaicoj, vai nūsorguoja: tuopēc, ka jī dūmuoja, ka jis ir muļkītis un nakuo nanūsorguoja.

Īdūmuoja vacuokais bruoļs braukt svuotūs, sasvuotuoja meitu un sataisēja kuozas. Uz kuozom aizbraucja vyduskais bruoļs, un ari jaunuokais, apvilcīs skaistuos drēbēs. Vysi nūsabreinuoja, kur tik skaists kungs atbraucja ar tik skaistom drēbem. Suoka jaunova atsasveicynuot un daguoja da jaunuo kunga. Kungs sēdēja uz zyrga un kai tik daguoja jaunova, jis tyuleņ jū pakēŗa, alzvedja uz muojom, īlaidja ustobā un soka: "Tu te varēsi dzeivuot, tev byus vysa kuo gon." Tai jei dzeivoj.

Brauc ūtrs bruols precētīs, sasvotoj, sataisa kuzas. Aizbrauc bruoļi kuozuos, bet jaunuokais jau sēd uz zyrga smuki apsagērbīs. Suoka jaunova atsasveicynuot un kai tik daguoja da skaistuo kunga, tai jis jū tyuleņ pakēŗa un aizvedja uz sātu, kai pyrmū. Jaun uokais prosa nu bruolim, lai paruoda sovas sīvas, bet tī dusmīgi un nikuo narunoj.

Tagad brauc jaunuokais, muļkīts. Brauc ari uz turīni jemt trešū muosu. Apsaprecēja, atvadja sovu sīvu, poruodēja bruoļim un saka: "Redzīt, jyus man sovu sīvu nagribējāt ruodit, bet es sovu sīvu jyūšim paruodēju!"

Tad jis aizvedja bruolus, izruodēja jīm vysu montu, īdevja pa zyrgam un paruodēja sīvas muosas, kuŗas jis nu bruolim nūzoga. Tad bruoli sazamīrēja un dzeivuoja, vysu laiku laimīgi.