73. A. 530. Skolnieks V. Juoņins Daugavpils apr. Pustiņas pagastā.

Vīnam tāvam beja treis dāli : divi gudri un vīns muļkis. Tāvs beja pīsējis kvīšus, bet kotru nakti nazkas tūs lūti izmeida un apād. Tod tāvs lyka sovim dālim sorguot. Vacuokais dāls nūguoja pynmū nakti sorguot, bet jis sēdēja, sēdēja, zam pusnakšu aizmy;a un naredzēja, kas izmeidēja kvīšus. Atīt jis uz sātu un tāvs vaicoj: "Voi nūpilnavavi?"

Bet jis soka: "Nanūpilmavavu."

Tod uz ūtras naktis īt ūtris bruoļs un sorgoj, bet nikuo nanūsorgoji. Uz trešos naktis īt muļkis un sorgoj. Viņš vysu nakti nagul, vīns pats runoj un skraida, un veras: nūskrīn nu debesim zyrg um suok skraideit pa kvīšim. Jis klusom daruopuoja un sagiva tū. Tvs beja lūti lels - īveda jū stallī. Tāvs vaicoj: "Voi sagivi?"

Jis soka "iasagivu."

Daīt ūtra nakts un jis lyudzas tāva, lai jū palaiž vēl. bet tāvs nagrib juo laist. Jis suoka tāvam bučūot rūkas, la:i tik palaiž. Tāvs soka : "Tu nanūsorguosi."

Bet jis soka: "Nūsorguošu!" un tāvs palaida jū.

Jis ūtru nakti taipat dora, atkal vēl skaistuoku zyrgu īlaiž stallī, bet tāvs un tī obi bruoļi niknro nazyna. Jis suok praseit tāvu, lai jū palaiž trešū nakti. Tāvs soka: ,;Kū ar tevi, mulki, dareit ?"

Un viņš guoja trešū nakti sorguot un atveda vēl skalstuoku zyrgu, bet nanuodīja tāvam. Tāvs soka: "Palaid muļki, kū jis tur dabuos?"

Cytom na:ktim guoja gudrī dāli, bet nikuo nanūsorguoja.

Tū pošu laiku kēneņš cēla sowu meitu uz stykla kalna un soka: "Kas dabuos munu meitu un nu juos p:iersha pajims gradzynu, tam paliks jei par sīvu."

Uz reita bruoli īt uz pili, bet muļkis suoka uz cepla taisīt

muola ūliņas. Kad jau juo bruoli beja ceļā, tad jis pajāma tū lobū zyrgu un laidās juot. Danuocja jūs uz cela, jis viņus lobi nūpēra un pats aizskrēja zibšņa uotrumā, pagiva kēneņa meitu un atnesa uz sowu muoji. Kēneņš rūkas vīn sasita - nazyna, kur meita palyka. Kal vējs nūnesja pa pasauli. Bet jis atnesja jū uz sātu un īspīda tymsā kambarī, kur jei vīna sēdēja.

Atguoja bruoli nīzguruši, tāvs vaicoj: "Mož kurs dabuojāt?" Bet viņi soka: "Kur tu juos dabuosi? Nazkas kai vējs nūnesja." Ūtru dīnu kēneņš cel ūtru sovu meitu uz kolna, lai boguots princis viņu pajamtu par sīvu. Zynoms, ka nabags nadabuos. Un tī bruoļi vēl nūguoja uz kēneņu, bet muļkis otkon taisa ūliņas uz cepla. Ka tik tī izīt uz ceļa, tai jis pajēmjja ūtru zyrgu, alzskrēja uz pili un pagiva ari ūtru meitu, atskrēja uz sātu un īspīda ūtrā kambarī. Un tai pat arī trešū meitu jis pajēmja da sevini. Gudrī bruoli nadabuoja nikuo. un muļkis suoka par viņim smītīs, ka viņi nikuo nadabuoja, bet šis kaut ūliņis sataisēja.

Jis pajāmja tūs zyrgus un tuos meitas un īdevja kotram bruolim vīnu meitu un ļūti skaistu zyrgu. Jī beja lūti prīcīgi. Bet tuos muosas beja ļūti skumīgas, juos gribēja dabuot lobu veiru, bet izguoja pi tik nabogu un naskaistu. Tys ir vysom meitom, kuras meklej boguotu un skaistu veiru, tuos izīt pi vysslyktuokā veira.