74. A. 530. V. Zacharska no J. Gudramoviča Makašānu pagasta Alkovskas ciemā. Latvju kultūras kr.

Vīnam tāvam beja treis dāli. Vīnu dālu, pašu jaunuokū, saucja par palnuruški, jis tik palnus vīn rušinuoja. Tāvs pasaucja sovus dālus pi sevis un pasacīja: "Kad es nūmieršu, tad ejīt treis naktis uz munu kopu sorguotu, kotrs pa naktei!"

Kad tāvs nūmyra un jū paglobuoja, vacuokī bruoli nūsyutīja pyrmū sorguot uz kopu jaunuokū bruoli, palnuruški. Aizguoja palnuruška sorguot tāva kopu. Beja pusnakts. Tāvs nu kopa vaicoj: "Kurs dāls atguoja manis sorguot?"

Dāls atsasaucja: "Es asmu, palnuruška!"

Tāvs jam atbildēja: "Paldīs tev, dēliņ; ej uz sātu. Ceļā tev aizīs prīškā skaists zyrgs ar zvaigzni pīrē un vara pokovim." Dāls aizguoja un celā satyka skaistu zyrgu ar zvaigzni pīrē.

Palnuruška pajēmja itū zyrgu un īvedja stallī. Ūtrā dīnā gudri bruoli pasacīja otkon īt palnuruškai sorguot tāvu..

Palnuruška aizguoja ūtru nakti. Pusnaktīs otkon vaicoj tāvs nu kopa: "Kurs dāls šūdīm sorgoj?"

"Es pats, palnuruška!" atbildēja jaunuokais dāls. Tāvs jam otkon runoj: "Ej uz sātu. Ceļā tu satiksi skaistu zyrgu ar mēnesi pīrē un ar sudobra pokovim!" Aizguoja dāls un satyka skaistu zyrgu, kuram pīrē beja mēness un sudobra pokovi. Zyrgu palnuruška pajēmja un īvedja sovā stallī.

Trešā naktī bruoļi otkon syuta palnurušku īt sorguot tāva kopu. Īt vēl palnuruška uz kopim. Pusnaktī voicoj tāvs nu kopa: Kurs dāls šūdīn sorgoj?"

" "Es, palnuruška!" atbildēja dāls.

Tāvs jam otkon runoj : "Ej uz sātu. Ceļā tu satiksi skaistu zyrgu ar sauslīti pīrē un ar zalta pokovym!"

Aizguoja palnuruška un ceļā satyka skaistu zyrgu ar saulīti pīrē un ar zalta pokovim. Jis pajēmja itū zyrgu un īvedja stallī. Tagad palnuruškai beja treis labi un skaisti zyrgi.

Tuos zemes kēniņš, kurā dzeivuoja treis bruoļi, izdevja pa vysu sovu kēnesti pavēli, jo kas atrass gradzynu ar duorgim akmenim, kuru kēniņš pazaudēja un pats nazyna kur, tam jis atdūs pusi sovas kēnests un sovu meitu.

Bruoļi izzynuojuši tū, apsawilka lobuos drēbēa, sāduos uz zyrgim un juoja meklēt tū duorgū gradzynu. Ari jaunuokais bruols, palnuruška, sāduos uz sova zyrga ar zvaigzni pīrē un vara pokovim un taipat aizjuoja meklēt tā gradzvnu. Cik tī bruoli nameklēja, bet nikuo naatroda un bez vysa kuo atsagrīzja atpakaļ uz sātu.

Ūtrā dīnā otkon bruoļi juoja meklēt gradzyna. Ari palnuruška izbraucja ar ūtru zyrgu, kuram beJa mēness pīrē uxi sudotira pokovi. Bruoļi meklēja, meklēja, otkon nikuo naatroda un bez vysa kuo vysi pa vīnam atbraucja uz sātu. Sātā bruoļi runoj, kai jīm atrost tū gradzynu. Palnuruška jīm atbild: "Nikas nu jyusim tuo gradzyna naatrass, kad atrasšu, tad es, bet jvus nadabuosit!" Bruoļi nūsasmēja un runoj: Kū tu, palnuruška, ziini, tev pa palnim rušinuotīs, bet na duorgā grazyna meklēt!"

Trešā dīnā bruoļi otkon sāduos uz zvrgim un juoja meklēt gradzynu. Ari palnuruška uz sova skaistuo zyrga ar saulīti pīrē un ar zalta pokovim aizjuoja. Par nagaru laiku palnuruška izskrēja ar sovu zyrgu uz vīna ceļa stykla kolna un tī īraudzēja tū duorgū akmeni, kuru palnuruška pajēmja un izmaucja sev uz piersta un dreiži atsagrīzja atpakaļ uz sātu. Sātā jis nikuo nikam narunuoja un rūkā izmaucja vacu cimdu, kab naīraudzītu bruoļi. Bruoļi cik nameklēja, nikuo naatroda un atjuoja uz sātu cīši dusmīgi. Par treis dīnas kēniņš izdevja pavēli jo kas atroda gradzynu, lai atīt pi juo. Palnuruška apvylka skaistuos drēbes, aizguoja pi paša kēniņa un padevja tū atrostū duorgū gradzynu. Kēniņš beja eīši prīcīgs, atdevja palnuruškai pusi sova kēnests, sovu meitu jam par sīvu un sataisa baguotas kuozas.