75. A. 530. Vera Zacharska no Latvju kultūras kr.

Sen senejūs laikūs dzeivuoja pasaulē vīns zemnīks, kam beja treis dāli. Vacuokū dālu saucja par Ontonu, vyduskū par Mikeli un jaunuokū - par Andrivu. Divi dāli beja gudri, bet jaunuokais Andrivs beja muļkīts. Zemnīks, dālu tāvs, vīnu reizi cīši saslymuoja, pi nuoves pasaucja dālus un runoj jīm: "Dzeivuojīt mīrīgi, vīns ūtru nakryudējīt!" bet muļkīšam Andrivam tāvs īdevja nu kokla sovu kristu un pasacīja: "Dēliņ, tu nosoj itū kristu! Dīvs tevi nikod napamess!"

Ar itim vuordim tāvs nūmyra. Dāli paglobuojia tāvu un suoka dzeivuot vysi treis kūpā: divi vacuokī bruoļi vysu struoduoja teirumā, bet jaunuokais bruoļs staiguoja gonūs. Vīnu reizi, vosaras laikā, Andrivs dzanuoja gūvis mežā un par tū mežu guoja lela upe, upes molā auga lela zuode. Gūvis pīguoja pi upes un ād zuoli. Andrivs gribēja yīvis dzeit mežā un veras: pi upes nazkas guļ. Andrivs pīguoja tuvuok, veras: gu cīši smuka meita, un tai aizmyguse, ka nikuo nadzierd un uz juos piersta duorgs zalta gradzyns. Andrivs paklusiņam nūjēmja nu meitas piersta duorgū gradzynu un tvuleņ salasīja gūvis un nū:dzyna uz mežu. Mežai Andrivs suoka vērtīs tū duorgū gradzynu, izmaucja sev uz piersta un, kab jis naspeidētu, aptyna ar lupatu.

Vokorā Andrivs atdzyna gūvis uz sātu, paēdja vakariņas un, nikam nikuo napasacīdams, izleida uz cepļa gulātu. Tei meita, kura gulēja plovā, upes molā un kurai Andrivs nūjēmja gradzynu, beja kēniņa meita. Kad jej pasamūda nu mīga, īranrdzēja, ka uz piersta nav duorguo gradzyna. Jei nūguoja uz sovu pili un pastuostīja tāvam - kēniņam, ka jei pagaisymuoja duorgū gradynu. Kēniņš devja sowu pavēli pa vysu kēnesti: "Kas atroda juo meitas gradzynru, tys dabuos juo meitu par sīvu."

Bruoļi izdzierda, ka ;m kēniņa taida pavēle, un suoka jī sātā runuot vīns ūtram: "Kab myusim atrast tū duorgū zalta gradzynu!"

Andrivs nu cepa suoka prasīti: "Kas tī taids, bruolīši?" Bruoji uz

Andrivs nikuo vairuok miadarīja, cēlās nu cepļa un runoj bruoļim: "Es īšu uz mežu pēc sēnem!"

Bruoļi jam nikuo napasacīja un jis nūguoja uz mežu. Mežā jis staiguoja, staiguoja - veras: stuov moziņa ustabiņa. Andrivs dūmoj pats sevī: "Īšu itynā ustabiņā un paprasīšu dzert.

Īguoja Andrivs ustabiņā - veras: tī sēd vaca rogona. Andrivs paprasīja padzert yudiņa, rogona jam īdevja dzert m prosa jam: "Kas tev pierstam, ka aptevts aŗ lupotu?"

Andrivs jai atbildēja: "Te ir zalta gradzyns, kuru es atrodu upes molā, bet nazynu, kuo itys gradzyns ir."

Rogona izstuostīja Andrivam, ka itys gradzyns ir kēniņa meitas, un kēniņš devja sovu pavēli, jo kas jū atrass, byus juo meitai par veiru. Andrivs suoka vaicuot rogonai, kai jam tikt uz kēnesti. Rogona jam runoj: "Es tev īdūšu vēziņu, ar kuru tu vareisi tikt uz kēnesti, vēziņa tevi nūvess."

"Labi," pasacīja Andrlvs.

Rogona lyka jam atīt uz jū par treis dīnas. Andrivs pīlasija sēņu, nūguoja uz sovu sātu, paēdja un otkon guļ uz cepļa. Bruo]i juo vys runuoja, kai dabuot tū duorgū gradzynu un pajemt kēniņa meitu par sīvu. Sasalasīja reitā bruoļi braukt meklēt duorgū gradzynu. Bruoļi jau grib braukt un Andrivs nu cepļa runoj bruoļim: "Es ar', bruolīši, braukšu!"

Bruoļi ar smīklu ruovja Andrivam ar ptotogu par placim un runoj: "Sēd, muļkis, uz cepļa!"

Tai bruoļi nūbraucja meklēt duorgū gradzynu. Andrivs tū vysu dīnu beja vīns pats ustobā. Bruoļi tymā dīnā naatbraucja. Ūtrā dīnā bruolu vēļ nav, Andrivs nūguoja uz mežu pi rogonas: Rogona jam īdevja tū vēziņu un moziņu kumeliņu, jis sādās juošu uz kumeliņa un nūiuoja uz kēnesti. Ceļā bruo]i īraudzīja muļkīti uz kumeļa un gribēja jū apturēt, bet Andrivs paskrēja ar kumeliņu garam, nikuo narunuodams. Jau atbraucja Andrivs pi kēniņa un padūd duorgū gradzynu kēniņa meitai, kura beja cīši smuka. Andtivs ari beja cīši smuks puiss. Kēniņš jūs apprecēja un sataisīja lelas kuozas. Bruoļi ari izzynuoja, ka jūs bruoļs, muļkīts, atroda yradzynu un palyka par znūtu kēniņam. Nu taidas lelas bādas obadivēji nūzaudēja pruotu un palyka par muļkim. Andrivs tagad dzeivoj kēnestī ar jaunū sīvu un vysa kuo jam ir: i dzert un ēst.