77. A. 530. Stavenhagen, Alb. balt. Ansichten, L Zabeln, S. 2. Bohm, Deutsches Lesebuch f. mittl. Lehranst. 4. S 111. Bienemann, Lievlä disches Sagenbuch, 175, S. 195. LP, VII, II, 26, 2, 3.

Vecum vecos laikos Sabiles pils piederējusi ļoti skaistai jaunavai. Daudz precinieku nākuši viņu precēt, bet šī lepni atbildējusi, ka tikai to apņemšot, kas zirgā sēdēdams uzaulekšošot pa stāvo kalna malu līdz pilij augšā. Izjājušies daudz un dažādi, bet neviens nevarējis uzjāt. Jājēji pa lielākai daļai nobeigušies, iekrizdami pils platajā gŗāvī, tikai retis lādi palikuši pie dzīvības, paturēdami sirdī dusmas pret nežēlīgo skaistuli.

Beidzot viens jauneklis no tālas zemes solījies uzjāt, ja vēlēšot viņa zirgu ievest pils istabā. Labi. Jājis - uzjājis. Bet līdz ko zirgu ievedis istabā, te izrādījies, ka tas koka zirgs, bet pildīts degošām lietām. Tūliņ arī uguns no zirga šāvusies ārā, nodedzinādama pili līdz ar lepno jaunavu. Bet uguns dzēsēji pēc tam izdalījuši savā starpā visu to zemi kas lepnai jaunavai bija piederējusi; no dārgumiem turpretim, kas pils pagrabā atrasti, uzcēluši baznīcu.