Gudrais zirgs.

2. A. 531. 550. H. Skujiņš Andrs Ziemelis no 55. K. vecas K. Cīrules Smiltenē.

Tēvam bīši trīs dēli. Abi vecākie bīši prātīgi, bet jaunākais bīš pavieglis un šo tāpē iesaukuši par Muļķīti. Tēvam bīši kvieši, nakti vienc zadzies pie kviešim un izkārnīš gubas. bet katru
pirmo nakti tēvs licis vecākam dēlam, lei šis vaktējot gubas. Vecākais dēls vakarā izgāš gaal no mājas un sacīš, ka šis iešot uz tīrumu kviešu gubas vaktēt, be,t negāš vi!s vaktēt, aizgāš uz nāburgim pie savas brūtes. Tēvs gāš rītīnā skatītnes un akal redzēš, ka gubas izkārnītas. Šis nu prasīš vecākam dēlam, vai esot ar ko manīš, bet vecākais meloš, ka niekā neesot manīš.
Otru nakti tēvs stellēš vidējo dēlu kviešu gubas vaktēt, bet šis ar akal izdarīš tāpat, kā vecākais un nekā nenovaktēš.
Trešo nakti tēvs stellēš Muļķīti vaktēt un Muļķīts aizgāš ar, ielīdis kviešu gubā un vaktēš. Ap pusnakti pienācis varēn smuks sirms zirgs un sācis ēst kviešus. Nu Muļķīts sakrepīš zirgu pie krēpēm cie un nelaidis vais vaļā. Ta uz1ēcis zirgam mugurā, aizjāš uz māju un ielicis zirgu būdā un gāš akal apakaļ un vaktēš pa jaunu. Pēc tāda luga akal atskrēš otrs tāds pats .sirmis un sācis ēst kviešus. Muļķīts šo ar sakrepīš pie krēpēm un akal aizjāš uz māju un nolicis pirmam līdzās. Ta Muļķīts akal nācis apakaļ un vaktēš pa jaunu, Pēc kāda luga atnācis Garausīts, pinkainu galu villu un garām ausim un tāpē ar šo iesaukuši par Gaŗausīti, un sācis akal ēst kviešus. Nu Muļķīts akal sakrepīš Gaŗausīti pie krēpēm, aizjāš uz māju un nolicis abimi sirmim līdzās.
Muļķīts baroš savus trīs zirgus un nevianam pašam ar nestāstīš, ka šim tādi zirgi ir. Bet abi vecākie izokšerēši, ka Muļķīšam ir trīs zirgi. Nu šie abi nosprieduši, ka zirgi jāmazogot, jāaizvedat uz tirgu un jāpārdadot. Abi vecākie brāļi ar tā izdarīši. Šie nozaguši Muķīšam abus sīrmus un aizjāši.
Ka no rītina Muļķīts cēlies un gāš zirgus barot, ta tik uzgājies, ka abu sirmx vais nau un būdā bik vairs Gaŗausīts vie ir. Nu Muļķīts bīš varēn bēdīgs un nezināš vais no lielām bēdām, ko iesākt. Bet Garausīts sācis mierināt Muļķīti un sacīš lei šis kāpot vie šim mugurā, gan jau panākšot abus zagļus. Nu Muļķīts kāpis Garaušam mugurā un aizjāš. Kā ta, drīz vie Muļķīts panācis abus brāļus ar šā sirmim un gribēš ņemt šieml sirmus no, bet brāļi pēdīgi Muļķīti pierunāši, sak, ko šis ar div zirgi.m darīšot, labāki vedīšot uz tirgu un pārdošot, gan jau šim pietikšot no Garausīša vie. Pēdīgi nu Muļķīts pielaidies ar un visi trīs jāši uz tirgu.
Visi trīs iejāši svešā pilsētā, kur toreiz tirgus bīš. Bet tai pilsētā bīš tāds likums, ka nevienam nav brīv ne pārdat, ne pirkt, kaunē ķēnīc nebīš sev nopnrcis vai pārdevis. Drīz vie ķēnīc nācis pa tirgu un uzskatīš Muļķīša sirmus. Ķēnīnam sirmi varēn iepatikušies um, šis nopircis abus sirmus. Bet kā nu Muļķīts atdevis ķēnīn.am abus sirmus, ta šie neganti spēruši wn koduši un nevienc pats ar vais nedrīkstēš šiem tūlumā iet. Nu ķēnīc saucis Muļķīti, lea šis savaldot sirmus. Kā Mujķīts saņēmis pavadas, tā abi simi vairs ne ausu nepakustināši. Nu ķēnīc neatlaidies lei Muļķīts nākat šim līdz par stajļa puisi. Bet Muļķīts sacīš ,ka šis vienc vie neiešat, ja Gaŗausīti ar ņemot līdz, ta gan. Nu labi, ķēnīc vēlēš, lei ņemot Gaŗausīti ar līdza un nu visi gāši uz ķēnīna pili.
Muļķīšam gāš ķēnīna dienastā labi, darbs šim kaulus nelauziš un Gaŗausīts šim iedevis vienu ugunc spalvu un kā Mulķīts izvilcis spalvu no ķešas, tā visa istaba tūlī spīdēsi kā saule. Bet citi staļļa puiši noskatīšies, kāda Muļķīšam ugunc spalva un apmeloši Muļķīti ķēnīnam, ka šis zinot, kur pats uguncputns esot, un ka Muķīts varot dabūt uguncput!nu rokā. Nu ķēnīc saucis Muļķīti pie sevis un sacīš šim, lei dabūmot pašu uguncputnu rokā un ja nē, ta šim ga1va būšot nast (nost). Nu Muļķīts nobēdājies. Viņč jau nemaz nezināš, kur tāds ugun.itns ir un kā to var dabūt rokā. Muļķīts aizgāš uz stalli pie Gaŗausīša un stāstīš šim, kas nu esot par lietu. Gaŗausīts nu stāstīš, kā 1ei .VIu1utnu dabūšot cie. Lei nu Muļķīts ejot pie ķēnīna darot un kur šis pķēnīna un prasot šim tik un tik dau auzu un vīru. Mu īts āš pie ķēnīna un prasīš ti!kdau auzu, kā Gaŗausīts šim vēlēš, un 1icis visas tās auzas aizvest uz augsta kalna un nobārstīt. Tā nu Muļķīts pats vaktēš, kamē sanāk visunevisādīgi putni un visupēdīgi uguncputns ar atnācis auzas knābāt. Nu Muļķīts šim piemanījies klāt un noķēris. Nu Muļķīts bīš varēn laimīgs un stiepis uguncputnu pne ķēnīna. Ķēnīc saņēmis uguncputnu un vienu lugu Muļķīšam bīš miers.
Bet drīz vie akal citi staļļa. puiši apmeloši Muļķīti, ka varot pašu Saules meitu atvest. Nu ķēnīc s..aucis akal Muļķīti pie sevis un vēlēš šim, 1ei atvedot Saules meitu, ja nē, ta šim būšot galva nost. Nu Muļķīts varēn nobēdājies un gāš uz stalli pie galva Gaŗausīša un stāstīš šim. kas nu esot par lietu. Nu Gaŗausīts akal izmācīš, kā lei šis darot, ta varēšot dabūt Sauls meitu rokā. Labi, Muļķīts kāpis Gaŗausīšam mugurā un šis šo pārnesis pār jūru uz vienu tādu salu, kur trīs vakarus no vietas Saules meita nākusi pār jūru uz savu telti. Nu Gaŗausīts piekodināš Muļķīšam lei tik šis neapguļoties, ka Saules meita nākšot, tā varēn smuki dziedāšot un šim ta varēn miegs nākšot. Nu Muļķīts ielīdis Saules meitas teltī un gaidīš, ka šī nāks. Bet pirmo reiz Muļķīts apgulies un nemaz neredzēš Saules meitas, ka šī atnākusi un aizgāsi. Otru reiz Muļķīšam akal tāpat izdevies. Bet trešo reiz nu Muļķīts saņēmies un vais negulēš. Kā nu Saules meita nākusi dziedādama pār jūru un gribēsi nākt savā teltī iekšā tā Muļķīts šo noķēris pie bizas un nelaidis vais vaļā. Nu Muķīts ar Saules meitu uzsēdies Gaŗausīšam mugurā un šis akal šos abus div pārnesis pār jūru pie ķiīna.
Ķēnīc bīš varēn laimīgs un iemīlēš Saules meitu. Bet šī aka1 nevarēsi ķēnīna ne par ko ar ieraudzīt, jo šis bīš vecs un nejauks, un sacīsi, ka šī nevamot pie šā iet, jo šai vaigot gredzenu, kas esot šai jūrā, pie vienas salīnas palikuši, Nu ķēnīc akal saucis pie sevis un vēlēš atnest Saules meitas gredzenus. Ja Muķīts nedabūšot Saules meitas gredzenus, tā šim galva nasi!
Nu Muļķīts varēn nobēdājies un gāš pie Gaŗausīša pēc padoma. Gaŗausīts nu sacīš tā: mežā esot vina nostrāpēta valzivs un tā esot vienu kuģi norijusi. Šī jau esot ilgi nostrāpēta un pati ar mežu apaugusi. Tā valzivs zinot, kur gredzemi esot. Nu Muļķīts sameklēš valzivi un šī izgādāsi gredzenus un vienc asaris tos atnesis. Nu Muļķītis atdevis gredzenus ķēnīnam, bet Saules meita ar vē tagad negāsi pie ķēnīna un sacīsi ka šī pie šā tikmē neies, kamē šis būs palicis jaunc un smuks. Nu ķēnīc akal stellēš ziņu Muļķīšam, lei nākot pie šā. Ka Muļķīts aizgāš pie ķēnīna, tā ķēnīc šim sacīš, ka lei gādājot šim jaunuma un smukuma zāles.
Nu Muļķīšamu bīšras akal nedienas. Viņč gāš, pie Gaŗausīša pēc padoma. Gaŗausīts nu izmācīš Muļķīti kā lei darot. Mulķīts gāš apakaļ pie ķēnīna un sacīš, kas esot darāms, kā varot jaunc un smuks palikt. Nu ķēnīc ļāvis, lei Muļķīts rīkojas un Muļķīts tūlī licis navārīt vesalu katlu vāroša ūdenc un otru katlu piena. Ka nu tas bīš novārīts, tā Muļķīts sacīš lei ķēnīc papriekšu lecot ūdenc katlā un ta piena katlā. Bet ķēnīnam bīš vai nu bailes lekt, vai ar viņč neuzticējies Muļķīšam un viņč vēlēš, lei Muļķīts lecot pirmais. Nu Muļķīts cieši vie skatījies uz Gaŗausīša un 1ecis vārošā ūdenc katlā. Šis nu iznācis sveiks un vesals no vārošā ūdenc un tā lecis akal piena katlā. Ka nu iznācis no piena kat1a, tā bīš dikti s.muks un dau jaunāks ar palicis. Nu ķēnīc manīš, ka Muļķīts ritīgi vie sacīš, un vai ne vārda nesacīdams, tūlī pļāvies ūdenc katlā iekšā. Bet kā iepļāvies, tā ar uzreiz bīš gatavs. Tā Muļķīts un Saules meita tikuši no nejaukā ķēnīna vaļā.
Saules meita iemīlēsi Muļķīti un šie abi nodzēruši kāzas.
P i e z i m e. Šo pasaku teicēja atcerējās no savas mātes, kas zinājusi daudz pasaku stāstīt. Pasaku esmu uzrakstījis nesagrozītu. Andrs Ziemelis.