Gudrais zirgs.

3. A. 531. 550. L. Čapa Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Kādreiz dzīvojis turīgs zemnieks ar saviem trim dēliem; div no tiem bijuši gudri, bet trešais muļķis. Tomēr visi cītīgi kopā strādājuši. Vienu gadu zemniekam auzas bijušas, ka prieks skatīties, bet tikko jau sākušas mesties skaras smagumā, kad katru nakti ticis kāds gabals no tām izmīņāts un noēsts. Tēvs nospriedis, ka dēliem būs jāiet auzas sargāt. Labi! dēli ar to mierā.
Pirmo nakti gāja vecākais dēls. Viņš izdzird, ka kaimiņa mājās dzied un spēlē. Tas tev nu vairs tukšā laukā stāvēs, ne domas! Viņš aizgāja un nodzīvoja visu nakti kā kāzās. Pāriet no rīta mājās, tēvs prasa, vai esot ar labi nosargājis. Kā tad ne! bet nekā jau tur neesot ko sargāt. Kad rasa nokritusi, tēvs gājis apskatīt laukus un ieraudzījis, ka šonakt vēl lielāks gabals noēsts.
Neko darīt, nākošo nakti bija jāiet vidējam dēlam. Tas ar paklausa un aiziet, bet uz lauka gaŗš laiks. Pāris verstes no viņa mājām dzīvoja viņa brūte. Kā būtu, kad pie viņas aizietu? Domāja domāja - sadomāja un aizgāja. No rīta pārgāja mājās un atkal teica, ka neko neesot redzējis.
Trešo nakti bij jāiet muļķītim auzas sargāt. Viņš aizgāja notupās aiz krūmiņa grāvmalī un gaidīja auzu bridēju un ēdāju. Nebija arī ilgi jāgaida, zeme sāka dunēt un bija dzirdama zirga zviegšana. Muļķītis redzēja, ka auzu laukā ieaulekšoja melna liela ķēve. Viņš nu nogaidīja, kad ķēve bija pilnā ēšanā, pielavījās tai klāt un ieķērās astē. Gan ķēve lūdzās, lai laižot viņu vaļā, bet muļķītis šoreiz to nepaklausīja. Ķēve solīja dot muļķītim trīs zirgus, un apsolījās arī nekad vairs nepostīt nevienam laukus. Par tādu algu muļķītis to arī atlaida.
No rīta tēvs iznāca apraudzīt dēlu, vai šis neguļot, bet muļķītis nāca ar trim zirgiem pretim - divi bija ,lieli skaisti ka spīdēja vien, bet trešais bija kuprītis, mazs, neglīts. Muļķītis teica, ka tos divus pārdošot, bet kuprīti paturēšot vienmēr pie sevis.
Aizveda arī tos uz tirgu, tūlīt kāds kungs klāt un nopērk abus zirgs Viņš gribēja arī trešo nopirkt, bet muļķītis turēja savu vārdu un to nepārdeva. Beidzot kungs lūdza, lai muļķītis nākot viņam līdz uz pili par zirgu puisi. Muļķītis to arī apsolīja, viņš tikai pārveda tēvam naudu un pateica ka ejot pelnīties.
Jājat pie kunga, viņš uz ceļa atrada dimanta spalviņu. Dzīve pie kunga muļķītim bija laba. Viņam tika doti sērkociņ. un sveces ko vējlukturī likt, ejot zirgus kopt. Bet būdams taupīgs, viņš dotās mantas neizlietoja un vienmēr, kad nakti pie zirgiem gāja, viņš ņēma līdz savu dimanta spalviņu. Par to viņu citi kalpi apsūdzēja kungam ka zirgu puisis gribot aizdedzināt pili ,vienmēr ņemot līdz atklātu uguni, bet ne sveces. Kungs pavēlēja kalpiem zirgu puisim atņemt šo spožo spalviņu, bet tas tiem izdevās. Muļķītis bija apgulies ar visām drēbēm, un kad pie viņa piedūrās, viņš uzmodās un domāja, ka aizgulējies, tūlīt šāvās augšā un gāja pie zirgiem. Kalpi kungam pateica, ka nebijis iespējams viņu gribu izvest, un kungs tūlīt steidzās iet noskatīties.
Otrā rītā viņš aicināja zirgu puisi un teica, lai atdodot dimanta spalviņu un sacīja, ka viņu uzskatot par burvi. Viņam vajagot atvest kādu princesi par sievu, citādi galvu nocirtīšot. Muļķītis aizgāja pie sava zirdziņa un sāka raudāt. Zirdziņš, to redzēdams, sāka runāt cilvēka balsī, lai jau daudz nebēdājot, vajagot tik dabūt desmit spaiņu medus un vienu spaini piena. Tad lai visu to aizvedot pie pirmās upes, kas būšot ceļā, un tur lai noliekot un uzceļot no zīda drānas būdiņu kur princesei atpūsties. Kungam tik daudz medus nebija, viņš deva naudu, lai muļķītis brauc uz tirgu un tur vajadzīgās mantas sapērk. Muļķītis nopirka divdesmit spaiņu medus un paņēma divus spaiņus piena pirka
līdz, vēl zīda drānu un dēlīti galda taisīšanai.
Muļķītis ar savu zirdziņu devās ceļā, drīz arī viņi sasniedza upi. Zirdziņš piekodināja, lai visu labi ātri sarīkojot, jo ap pusdienas laiku nākšot no upes princese, tikai lai pats neliekoties uz ausi. Muļķītis uzcēla zīda būdiņu, uztaisīja galdiņu, uzlika medus un piena spaiņus uz tā, izgāja ārā un nu gaidīja. Bet princese nenāca un saulīte bija tik karsta, ka drīz muļķītim uznāca miegs un tas aizmiga.
Pa to laiku bija atnākusi princese, nosmeķējusi medu un aizgājusi, atstādama muļķīša rokā zaļu lapiņu. Pret vakaru atskrēja zirdziņš kuprītis. Kad tas dabūja zināt, ka viņa saimnieks lijis aizmidzis, viņš sabāra to un sadusmojās. Bet kad muļķītis to lūdza, lai palīdz, beidzot viņš arī deva padomu vēl rītu mēģināt tāpat.
Nākošā dienā atnāca atkal princese. Muļķītis nogaidīja izdevīgu brīdi un to satvēra. Princese gan iekliedzās, bet tūlīt sniedza sev līdz atnesto sārto puķi, teikdama, ka nu taču esot reiz savu princi sagaidījusi. Muļķītis viņai pateica, lai nesaucot šo par princi, esot tikai barga kunga zirgu puisis. Bet princese savukārt atkal izstāstīja, ka šis bargais kungs esot viņas tēvs un tikai ar viņas gribu viss tas tā esot noticis. Viņa tikusi apburta un tikai par pusdienas laiku tā varot būt savā īstā izskatā. Viņa jau sen esat meklējusi pa malu malām sava prinča, bet nu tik : viņai beidzot tas izdevies.
Pret vakaru atskrējis zirdziņš, galvu pacēlis, tas sācis klausīties. Izdzirdis būdiņā abu jauniešu sarunu, viņš sāka zemes kārpīt un bubināt. To izdzirda muļķītis, tūlīt ar savu brūti steidzās ārā; viņš uzsēdināja princesi uz zirdziņa kuprainās muguras un pats gāja kājām to pieturēdams. Nakti viņi sasniedza pili. Visa viņa bija vienās sēru ugunīs un palagos tērpta. Ķēniņš bija miris un visu savu mantu bija atstājis savam zirgu puisim. Ķēniņu apbedīja ar lielu godu un drīz pēc tam jaunais pāris dzēra spožas kāzas, kur arī tēvs un brāļi tika aicināti.