Gudrais zirgs.

4. A. 531. 550. Teicējs J. Skvarčinskis Daugavpili. Latvju kultūras kr.

Zemnīka sīvai pīdzyma bārns, puika. Tāvs ar muoti, kaut beja nabogi, tūmār atvedja rogonu pabūrt, kas dālam sagaidāms. Rogona pasavēŗa acīs un pasacīja tai: "Tys puika ir ļūti laimīgs un jis dabuos sovu laimi rūkuos, es jam tūlaik vēl īduovynuošu lobu moziņu zyrgu, ar kuru jis tik uotri skrīs, ka nivīns juo navarēs sakērt!"
Tad rogona aizguoja. Zemnīks suoka audzēt sovu vīnīgū dālu. Kad dāls jau beja lels, viņam īsagribēja aizbraukt pameklēt sovas laimes un tai jis aizbraucja. Ceļā jis satyka rogonu, kur īdevja jan zyrgu. Zyrgs tys beja taids, ka nivīns navarēja juo sakērt, un runuoja jis cylvāka bolsā. Puika sādās zyrgam viersā un aizjuoja. Juoj jis un redz, ka sēd ubogs un svilpj ar stabulīti. Zyrgs soka puikai: "Atjem ubogam stabulīti un atdūd jam sovu kraklu!"
Puika tai izdarīja. Tyuleņ stabules vītā jam beja uz placim blise. Tai jis nu redz, ka vonogs nas bolūdi. Zyrgs jam soka: "Šaun vonagam!"
Puika tai izdarīja. Vonogs nu bailem izlaidja bolūdi un aizskrēja. Balūdis pasaskatīja uz puisāna un izsvīdja vīnu spolvu.
"Pajem jū," teicja zyrgs puikai.
Puika pajēmja un juoja tuoluok. Pījuoj pi lela azara un tur redz, ka zyvreja nas leidaku. Zyrgs soka puikai: "Šaun zyvrejai!"
Puika tai izdarīja. Leidaka izrunuoja: " Por tovu paleigu, es tev kaidu reizi aizmoksuošu!" un pazuda.
Tūlaik puika vaicoj zyrgam : "Kur vēl īsim?"
"Zyrgs teicja: "Juoj leidz pilei, tur dzeivoj grafs, ej pi juo un palyudz dorba!"
Puika tai ari izdarēja. Pījuoja pi pils, īguoa īškā un suok lyugt dorba. Grafs, radzūt tik lobu zyrgu, pījēmja puiku par zyrgu gonu. Vīnam kolpam Jezupam, tys napatyka, un jis suoka žāluotīs grafam. Bet grafs, radzādams tik lobu zyrgu gonu, nimoz naklausēja Jezupa. Pats grafs vysod staiguoja tik dryums, ka zyrgs puikai teica: "Papros' grafam kuopēc jis tik dryums!"
Puika tai izdarēja. Grafs jam atbildēja: "Es asmu dryums tuopēc, ka mežuoni nūzoga munu sīvu um nivīns navarēia juos man dabuot."
Tūlaik puika aizguoja pi sova zyrga un vysu jam izstuostēja, kū grafs pasacīja. Zyrgs soka: "Ei un pasofk, ka tu aizbrauksi juos meklēt!"
Puika, tai izdarēja. Grafs nu prīcas saka: "Tūlaik es tev īdūšu pusi sova monta!"
Tū dzirdēja Jezups un suoka smītīs, ka grafs, lai lobuok naklausa šuo puikas, kurs tikai muonej jū. Bet ari šū reizi grafs napaklausēja Jezupa un izlaidja puiku ceļā. Jis juoj, juoj un redz, ka stuov lels mežs un tik dziļš, ka ni par kū navar ceļa atrast. Zyrgs soka: "Pajem stabulīti un stabulej."
Veras puika, ka blises jau nav, juos vītā ir stabulīte. Jis pajēma un suoka stabulēt. Veras: skrīn bolūdis un runoj: "Par tovu lobu sirdi, ka tu mani izgluobi nu vonoga, es tev ruodīšu ceļu leidz mežuoņa muojai!"
Tad bolūds atvedja puiku leidz tai muajai. Zyrgs tyulen puorsataisēja par lauvu un teicja: "Es byušu aiz durovom. Kad tu runuosi ar mežuonim, īsaklīdz vīnu reizi un es atskrīšu!"
Puika īguoja ustoibā un redz, ka grafa sīva sēd un raud. Īraugūt puiku, jei vaicoj: "Kuopēc tu atnuoci šei, jo redzēs mežuonis, jis tyuleņ nūsiss tev golvu, jo jis ir ļūti styprs. Ej lobuok dreižuok prūjom!"
Puika jai atbiļdēja: "Maņ syutīja tovs veirs grafs, un es bez tevis naaizīšu nu šeinis!"
Grafa sīva, dzierdūt tū, suoka vēl stypruok rauduot un runuoja: "Aizbēgt es ar tevi navaru, jo munas kuojas ir pīsystas pi greidas!"
Tikkū jei tū izrunuoja, atskrēja nu ūtras ustobas mežuoņs un tyuleņ gribēja puiku nūsist, bet puika īsaklīdzja. Lauva atskrēja ar lelu blisi un nūšuovja mežuoni. Pēc tam pajēmja jū un aiznesja jū kaut kur. Jis pajēmja grafa sīvu, un atvedja grafam. Grafs īdevja puikai pusi sova monta un suoka laimigi dzeivuot ar sovu sīvu. Bet sīva suoka skumst, ka jai cīši žāļ atstuotuo mežuoņa montu. Grafs pasacēja Jezupam, lei tys palyudz juo vuordā puiku pastuostīt, kai var dabuot mežuoņa muojas. Bet Jezups napasacīja puikai un pats aizbraucja pi paragūņa pavaicuot ceļa. Tys jam paruodēja. Jeztys aizbraucja. Jezups redz, ka vonogs nas bolūdi. Jezups pasasmēja un braucja tuoļuok. Ībraucja jis dziļā mežā un nazyna, kur ceļu atrast. Atsrkēja bolūds un soka: "Tai, kai tu mani naizglucbi nu vonaga, tu nadabuosi mežuoņa muojas, ej lobuok uz sātu."
Bet Jezups napaklausēja un. suoka īt tuoļuok, jo ar zyrgim braukt jis nimoz navarēja. Guoja jis, guoja, koleidz vylki juo naapēdja.
Tad grafs pats izstuostēja puikai, kuo grib juo sīva. Puika pasacēja sovam zyrgam un kad zyrgs beja ar mīru, jis teicja grafam: "Labi, es juošu!"
"Par tū tu dabuosi vēl pusi monta nu manis!" teicja grafa sīva un puika aizjuoja. Meža vidā tagad stuavēja lels azars. Puika vaicoj zyrgam: "Kū lai dora, jo navar azara puorjuot?"
Zyrgs jam atbildēja: "Paspēlej uz stabulītes!"
Puika suoka spēlēt. Izguoja leidoka un runoj: "Par tovu lobū sirdi, ka tu mani izgluobi nu zyvreja, es tev teikšu treis vuordus, pasoki jūs, un tu byusi ūtrā pusē azara. Pyrmais vuords: viersā, ūtrais: vydā un trešais: dybynā!"
Puika tai izdarēja. Kai tik pasacēja puika: viersā, jis ar zyrgu beja taišņi viersā yudeņam. Kad teicja: vydā, jī beja zam yudeņa, un kad teicja - dybynā, jī beja jau ūtrā pusē azara. Pījuoia jis pī muojas, kurā dzeivuoja mežuoņi, pajēmja vyslobuokū montu un atbraucja laimīgi pi grafa. Grafs īdevja vēl jam daudz boguotības un, puika tad izauga lels, apsaprecēja ar grafa muosu un vysi kūpā dzeivuoja tik labi, ka kotra svātdīn taisīja olu.