Gudrais zirgs.

5. A. 531. 550. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875, 19.

Dzīvoja trīs brāļi: divi gudri un trešais dumjš. Abi gudrie brāļi gāja siena pļautu, bet dumjais jeb glupais palika mājā un nedarīja ne kautkā. Bet ko tie par dienu nopļāva, to par nakti zirgi apēda. Lai nu izzinātu, kas tie tādi par zirgiem, tad viņi nodomāja iet vaktēt. Gudrie brāļi, zināms, gāja papriekšu uz vaktēšanu; bet kad šie rītā atmodās tad siens atkal bija apēsts, jo kamēr šie gulēja, tamēr zirgi to bija padarījuši, un nu tie bija tikpat gudri kā priekš tam.
Nu glupais brālis gāja uz vakti, bet viņš, bailīgs būdams, uzkāpa uz siena kaudzi, izplēsa caurumu līdz pašam dibinam un ielīda tur iekšā. Ap pusnakti viņš dzirdēja ka zirgi sāk ēst sienu. Par kādu laiku zirgi jau tikdaudz siena bija apēduši, ka viens ēzdams jau grāba gulētājam aiz matiem; viņš nu ķēra tam pie galvas un saķēra pašu ķēvi. Tie vis nebija zemes zirgi, bet jūras zirgi. Šī ķēve jeb jūŗas zirgu māte nu sāka lūgties, lai to palaižot, viņa tam būšot atvests savus trīs dēlus vietā.
Tā arī atveda savus trīs bērnus un sacīja, ka šā gudrākie brāļi ņ emšot labākos un stiprākos, un viņam atstāšot švakāko bet lai šis arī ar to esat mierā, jo viņam ar to klāšoties diezgan laimīgi.
Rītā viņš gāja pie saviem brāļiem un sacīja: "Redzat, ko es saķēru!"
Brāļi, kā jau jūras zirgu māte bija sacījusi, paņēma sev labākos zirgus un atstāja šim sliktāko.
Pēc tam tai zemē izcēlās karš un nu visiem trim brāļiem arī bija jāiet karā. Jājot pie viena kroga, dumjais redzēja zelta spalviņu. Viņa zirgs tam sacīja: "Neņem šo spalviņu! Ja tu to darīsi, tad tev slikti ies."
Bet viņš kāpa no zirga zemē paņēma to un aizspraudās aiz cepures. Gudrie brāļi kaunējās jāt ar viņu kopā, tāpēc ka šis par tiem tagad izlikās būt augstāks. Tie aizjāja pie ķēniņa un pastāstīja tam par savu brāli, un ķēniņš bija ļoti priecīgs par to. Gudrie brāļi vēl piemeloja ķēniņam, stāstīdami, ka dumjais arī pašu zelta putniņu spējot sadabūt.
Nu ķēniņš atsauca to un sacīja uz viņu: " Ja tu man pašu zelta putniņu arī neatnesīsi, tad tevi sodīšu ar nāvi."
Dumeķis gāja pie sava zirga, raudāja un sūdzēja tam savu likstu. Viņa zirgs tam atbildēja: "Vai es tev nesacīju, neaizskar spalviņu, jo tā tev padarīs lielas raizes. Tev tagad diezgan bēdu ir, bet tās vēl lielākas palicīs. Kāp nu tik man mugurā un jāj atpakaļ uz krogu, pie kā spalviņu dabūji, paliec par kaķi, plēsies un kasies pie loga, kamēr meita to attaisīs un tevi ielaidīs. Tad tu paliec par cilvēku, paņem putniņu un dodies prom!"
Šis nu darīja tā, dabūja zelta putniņu, sēdās zirgam mugurā, jāja pie ķēniņa un atdeva tam putniņu. Ķēniņš par to ļoti priecājās, bet putniņš bēdājās, tāpēc ka viņam pereklis un olas trūka. Tas sacīja: "Ja man būtu pereklis un olas, tad es būtu daudz priecīgāks nekā tagad."
Ķēniņš tam jautāja: "Jā, kas to var dabūt?"
Putns atbildēja: "Kas mani pašu dabūjis, tas arī varēs dabūt manu perekli un olas."
Ķēniņš nu atkal pavēlēja dumjajam brāļam apgādāt visas šās lietas.
Dumeķis nu atkal gāja pie sava zirga un lūdzās padomu. Zirgs sacīja uz viņu: "Kāp tik man mugurā, jāsim uz krogu, lūkāsim, kā mums veiksies! Kad mēs tur nonāksim, tad paliec par peli, ielien krogā, tad teci pie krodznieka skastes, kur būris stāv, izkremt tai grīdā caurumu, tad ielien pa to un izņem būrīti."
Viņš darīja, kā zirgs to bija mācījis, dabūja būrīti, lēca atkal zirgam mugurā, jāja prom pie ķēniņa un iedeva tam būrīti. Bet putniņš vēl bēdājās un sacīja: "Kad man būtu tas ozols, kur es papriekšu lēkāju un dzīvoju, tad es ļoti priecātos."
Ķēniņš prasīja: "Kas nu to lai atkal skapē?" "Kas mani pašu atnesa, tas arī to izdarīs."
Protams, ka ķēniņš citu nestellēja pēc ozola, kā jau mums pazīstamo dumeķīti. Tas nu atkal pie sava gudrā zirga klāt un sūdzēja tam raudādams savu likstu. Viņa zirgs tagad palika par briedi, un sāk kliegt kā briedis. Citi brieži mežā, to dzirdēdami, salasījās no visām malu malām, un saskrēja tur lielos pulkos.
Viņš nu kāpa savam zirgabriežam mugurā un visa brase devās uz krogu. Tur noskrējuši, izrāva ozolu ar visām saknēm no zemes, tad ņēma cits pie saknēm, cits pie zariem, kur vien katrs varēdams piekļūt, aizstiepa to līdz ķēniņa pili un iestādīja (iedēstīja) ķēniņam pret pašu logu.
Ķēniņš bija par to ļoti priecīgs, iecēla dumeķi par meža kungu un viņa brāļus par mežasargiem. Gudrie brāļi šāva putnus un deva glupajam, ka lai šis tos nestu ķēniņam. Šis, kārs būdams uz putna galu, nenesa vis ķēniņam. bet apēda pats. Gudrie brāļi no skaudības to atkal apsūdzēja ķēniņam.
Ķēniņš nu pavēlēja glupajam brāļam nošaut gulbi. Viņš paņēmis plinti, staigāja gar jūrmalu un ieraudzīja tur gulbi peldot, ko tas nošāva, bet tas nu palika par cilvēku.
To viņš aizveda pie ķēniņa un atdeva tam. Ķēniņš gan pats bija priecīgs, bet viņa meita žēlodamās sacīja: "Kault man vēl būtu tie sulaiņi, kas man bija jūŗā!"
Ķēniņš atkal pavēlēja dumeķam, lai gan tas tagad bija viņa mežkungs, šos sulaiņus sadabūt. Viņš atkal gāja pie sava zirga un raudāja un sūrojās. Zirgs tam sacīja: "Ej pie ķēniņa, lūdz trīs simti rubļu naudas, nopircies par to laivu."
Mežakungs tā darīja, viņš nopirka labu laivu lika tur visādus ēdienus un dzērienus iekšā, tad pats iekāpa un devās jūŗā. Kad jūŗas sulaiņi redzēja laivu peldam jūrā, tad viņi nāca un iekāpa tur, ēda, dzēra un aizmiga. Tas nu brauca ar tiem malā, saņēma tos un aizveda pie ķēniņa.
Kad nu ķēniņš savu meitu gribēja izprecēt kādam prinčam, tad viņa pie tā negāja, sacīdama: "Es iešu pie tā, kuŗš manus sulaiņus ir atradis."