Gudrais zirgs.

6. A. 531.550. Zāmels Jankovskis, Jelgavas apg. Bīlenšteina kr. LP, VII, II, 25. 3.5.

Viens kalps kalpoja saimniekam par grasi gadā. Un kad to gadu bija nokalpojis, iemeta grasi dīķī, grasis nogrima dibinā. Tad kalps sacīja: "Ja grasis grima dibinā, tad neesmu labi kalpojis, kalpošu vēl vienu gadu par grasi."
Izkalpoia otru gadu, meta grasi dīķī, grasis atkal nogrima dibinā un viņš sacīja : " Ja grasis atkal nogrima dibinā, tad neesmu labi kalpojis, kalpošu vēl trešo gadu par grasi."
Izkalpoja trešo gadu, meta to grasi dīķī, tad visi trīs graši uznāca augšā. Viņš paņēma
grašus un sacīja, itin priecīgs "Nu esmu kalpojis labi, nu iešu ar grašiem pasaulē!"
Aizgāja pasaulē, satika vienu vīru ar kašķainu zirgu un uzrunāja to: "Kur tu jāsi ar
tik kašķainu zirgu?"
"Nekur nejāšu, vedu kašķaini nosist!"
"Ai, nesit vis, pārdod labāk novārgušo lopiņu par manu gada algu"
Labi. Kalps paņēma zirgu un atdeva vīram savu gada loni, vienu grasi. Vīrs ievaicājās gan: "Vai tik vien gada algas tev bija?
"Vairāk nebija; ej pie tā un tā saimnieka prasīt, ja netici!"
Vai vīrs aizgāja jeb neaizgāja, tas nava zināms, bet kalps aizjāja kašķaino zirgu pie pirtnieka un sacīja tā: "Izkurini pirti par manu gada algu!"
Labi izkurināja. Tad kalps ieveda kašķaino zirgu pirtī un mazgāja un pēra siltā garā, mīlīgā garā vienu lāgu, otru lāgu. Kā pēra trešu lāgu, kašķis nolupa, zirgs laistījās vien, cik glums. Nu atdeva pirtniekam par pirts kurinājumu savu gada algu, otru grasi, un jāja projām. Bet pirtnieks brīnījās:" Vai tikvien gada algas tev bija?"
"Nebija nekā vairāk; ja netici, prasi tam un tam saimiekam."
To teicis, kalps piecirta savam spožajam zirgam un aizjāja tā ka nolaistījas vien. Jāja, jāja - bet nu viņa pašam iešāvās prātā: "Tā lieta nava pareizi! Zirgs man tik spožs kā izpeldināts, pašam darba drēbes mugurā!" Kamēr tā prātoja, ieraudzīja pretimnācēju svētdienas drēbēs.
"Klausies, draudziņ!" kalps iesaucās dikti, "mainīsim drēbes! man jājāj pasaulē, ar vecām netiktos kulties, solu tev piedevām visu savu gada algu!"
Tas tūliņ mierā, velk savus svārkus zemē. kalpa mugurā, kur nu tā gada alga piedevām? Kalps iedod trešo grasi un jāj projām - šis brīnas: "Vai tik vien gada algas tev bija?"
"Nebija nekā vairāk; ja netici, prasi tam un tam saimniekam, kur trīs gadi kalpoju."
To teicis, kalps piecirta zirgam un aizjāja, ka nolaistījās vien. Pajāja tādu gabalu, ieraudzīja sudraba spalvu uz ceļa un kāpa zemē to ņemt. Bet zirgs teica: "Neņem! Uzņemsi savu nelaimi."
Šis neklausa, ņēma un ņēma. Pa gabalam ieraudzīja zelta spalvu un kāpa zemē arī to ņemt. Zirgs atkal teica: "Neņem! Uzņemsi savu nelaimi."
Bet šis ņēma un ņēma. Pa gabalam ieraudzīja dimanta spalvu un kāpa no zirga zemē arī to ņemt. Zirgs atkal teica: "Neņem! Uzņemsi savu nelaimi."
Bet šis ņēma un ņēma. Nu ar trim spalvām aizjāja tālāk un iejāja pie viena ķēniņa, tam prasīja darbu. Ķēniņš sacīja: "Mans vecais zirgu puisis aizgājis kāzās, pakop tu tamēr zirgus!"
Labi. Tas viņam īsti esot pa prātam. Bet jaunais zirgu puisis par dienu zirgus nemaz nesukāja, par nakti vien. Tad, ķēniņš tīšām gāja skatīties, kā par nakti var saredzēt to darbu strādāt. Aizgāja pie zirgu staļļa durvim - pažūrēja pa durvju caurumu, ieraudzīja stallī sudraba gaismu un brīnīdamies vaicāja: "Kas tā par gaismu?"
Kalps rādīja sudraba spalvu: ,,Te, te tā sudraba gaisma no tā!"
Nu ķēniņš plijās, lai jel atdodot sudraba gaismas spalvu viņam! Atdeva, kapēc atkal neatdot, ja tik gauži lūdzas pats ķēniņš?
Bet otrā naktī ķēniņš atkal gāja žūrēt, kā šis nu bez sudraba gaismas gan saredzēs zirgus sukāt? Aizgāja, ieraudzīja zelta gaismu un nu vēl vairāk uzplijās, 1ai jel atdodot zelta gaismas spalvu viņam! Atdeva - ko darīsi, kad pats ķēniņš tā lūdzas?
Bet trešā naktī ķēniņš atkal gāja žūrēt, kā šis nu bez zelta gaismas gan saredzēs zirgus sukāt? Aizgāja, ieraudzīja dimanta gaismu un nu vēl vairāk uzplijās, lai jel atdodot dimanta gaismas spalvu viņam! Atdeva - ko darīsi, kad ķēniņš pats tik gauži lūdzas?
Bet nu bijis joki, kad pārradās vecais zirgu puisis no kāzām, ķēniņš atraidīja to, jaunais esat daudz labāks, tam esot gaismas, visādas spalvas, kas šim? Tāda pārestība vecajam iekoda sirdī, par varu tas meklēja atriebties un apmeloja jauno zirgu puisi ķēniņam, tas esot plātījies un lielījies pat gaismu spalvu putnus ķēniņam pārnest, ja vajadzīgs. Ķēniņš, lētdabiņš, diezgan, aicina puisi, lai tūlin gādājot tādus pašus putnus, kādas te iedevis spalvas!
Nu šis aizgāja pie zirga, stāstīdams, ko ķēniņš pavēlējis darīt. Zirgs sacīja: "Kāp man mugurā, jāsim!"
Jāja, jāja - aizjāja pie vienas mājiņas, zirgs apstājās lai šis ejot iekšā pārgulēt nakti, viņš palikšot laukā un rītā pateikšot, kas darāms. Labi! iegāja istabā, izgulējās, no rīta cēlās zirgu apkopt. Zirgs bija jau apkopts un sacīja tā: "Ej nu no pirmās istabas otrā, tur atradīsi sudraba, zelta un dimanta putnus. Tad ej trešā istabā, tur atradīsi skaistu ķēniņa meitu. Beidzot ej ceturtā istabā, tur atradīsi divi mazas krūciņas, tās iesien jājamās pātagas auklas galā, vienu pa labi roki, otru pa kreisi, tad paņem ķēniņa meitu, paņem putnus un kāp man mugurā. Bet ceļā mums gadīsies plata, plata upe priekšā kur netiksim pāri. Sit tad pātagas auklu ar krūciņām ūdenī, ūdens tūdalin pašķirsies uz katru pusi un mēs pārjāsim pa sausumu, bet krūciņas piesmelsies viena ar jaunības ūdeni, otra ar vecuma, tā pa labi roki ar jaunības ūdeni, pa kreisi ar vecuma. Bet pieglabā abas!"
Jaunais zirgu puisis tā darīja un dabūja putnus, dabūja meitu, dabūja krūciņas. Mājā jājot, gadījās upe priekšā. Nu sita ar pātāgu, krūciņas piesmēlās, upe atšķīrās - šiem sausums pa kājām. Pārjāja mājā, ķēniņam pirmais vārds mutē: "Vai dabūji putnus?"
"Dabūju gan!"
Bet ķēniņa meitu un krūciņas tas nerādīja vēl - tas bija paslēpis to stallī. Ķēniņš dabūjis sudraba, zelta un dimanta putnus bija it priecīgs.
Bet nu vecais zirgu puisis atkal apmeloja jauno, viņš esot lielījies ķēniņam skaistāko līgavu pārvest, kāda vien pasaulē esot.
Ķēniņš pasauca jauno zirgu puisi un tūdalin pavēlēja tādu meklēt, viņam skaistāko līgavu. Tad zirgu puisis atteica:
"Ko es vēl meklēšu? Man jau viņa pie rokas!" Un atveda līgavu no staļļa tik skaistu, tik skaistu, kā sauli. Bet līgavai nepatika nestaltais ķēniņš: esot par vecu, kas nekas. Par to ķēniņš saīga un nesolījās ne ēst vairs, ne dzert vairs.
Tad vecais zirgu puisis atkal apmeloja jauno, viņš esot lielījies jaunuma zāles ķēniņam pārnest, lai sūtot tikai pakaļ. Ķēniņš atsauca jauno zirgu puisi un tūlin sūtīja jaunuma zālēm pakaļ, lai meklējot pa pus pasauli, bet atrast vajagot!
Puisis atbildēja: "Ko es vēl meklēšu? Man jau viņas ira pie rokas!" Un iedeva to krūciņu, kas pātagas auklā pa labi roki bija piesieta. Ķēniņš iedzēra no krūciņas, tās bija jaunuma zāles, un palika par tik jaunu, tik staltu, ka prieks bija redzēt. Bet ķēniņš bija visgribis, ieraudzījis vēl otru krūciņu zirgu puisim rokā, tas vēlējās ir to izdzert un vēl jaunāks palikt; bet kā iedzēra no kreisās rokas krūciņas, it piepēži palika arvienu vecāks, arvienu vecāks, kamēr pavisam acim redzot nosirmoja un nomira.
Nu jaunais zirgu puisis palika ķēniņa vietā, apņēma skaisto ķēniņa meitu par sievu un dzīvoja bez bēdām.