Gudrais zirgs.

7. A. 531. 550. No Honoratas Benedikta meitas, d z. 1866. g. Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie, Warszawa 1892, 28.

Kādā pilsētā vienam tirgotāja bija dēls, kas sadraudzējās ar karaļa dēlu.
Reizi viņi bija sākuši kauties un tirgotāja dēls nosita karaļa dēlu.. Paslēpis viņa līķi, pats viņš aizbēga.
Ejot gar ezeru, viņš tur ieraudzīja koku ar izpuvušu vidu, kuŗā paslēpās.
Šeit būdams, viņš redzēja vienu vecīti, kas bija atvedis zirgus peldināt.
Izlīdis no koka dobuma, viņš teica:
"Tēt iedod man vienu zirgu!"
"Kā lai es tev dodu zirgu bez saimnieka ziņas?"
"Pasaki viņam, ka zirgs noslīka."
Tā nu vecītis bija ar mieru.
Tirgotāja dēls izvēlējās trīs gadi vecu ērzeli un apsolījās būt pateicīgs vecītim par šo pakalpojumu. Jājot pa ceļu, viņš ierauga ļoti skaistu spalvu, kas bija nokritusi zemē. Viņš grib to pacelt, bet zirgs viņam saka: "Neaizskar spalvu!"
Puisēns tomēr nepaklausa un paņem spalvu. Aizjājis uz karaļa pili, viņš tur uzņemas kučēra amatu. Zirgi, kuŗus viņš kopa, drīz vien palika skaisti un brangi un izskatījās labāki par citiem. Citi kučēri bija novērojuši, ka puisēns parasti glaudījis zirgus ar spalvu, kuŗu arvienu paslēpis aiz baļķiem. Kādu reizi viņi bija paņēmuši šo spalvu un aiznesuši to karalim, sacīdami: "Jaunais kučērs mums ir lielījies, ka viņš varot dabūt arī pašu putnu ar tādām spalvām."
Karalis aicina puisēnu pie sevis, un saka: "Tu esot lielījies, ka varot sameklēt putnu ar līdzīgām spalvām. Tagad tev tas putns ir jāsameklē, jo citādi pavēlēšu tev galvu nocirst."
Puisēns gan lūkoja iestāstīt karalim, ka viņš nekā tāda ne esot runājis, bet par velti. Atnācis uz stalli, viņš raudādams stāsta savam zirgam: "Esmu ticis nelaimē: karalis man pavēlēja dabūt to putnu, kura spalvu esmu atradis."
"A, es jau tev sacīju: neaizkar spalvu. Bet tā vēl nav pārāk liela nelaime, vēlāk
būs vēl sliktāki. Tagad paņem miltus, iz taisi no tiem mīklu un apzied ar to biezu kārtu ap mani, tad paslēpies pats apakš manis. Kad atskries putns un iesāks knābāt mīklu, tad tu izlien un saķer viņu!"
Puisēns paņēma sev līdz kādu podu miltu un aizjāja. Beigās nokļuvis tai zemē, kur šis putns dzīvoja, viņš no miltiem iztaisīja mīklu, nozieda ar to zirgu, paslēpās zem tā un gaidīja putnu atskrienam. Putns drīzi vien atskrēja, nometās uz zirga un iesāka knābāt mīklu. Tad zirgs deva puisēnam ziņu:
"Ķer nu putnu!"
Puisēns izlēca no zirga apakšas, bet putns aizskrēja projām.
Tad zirgs teica puisēnam, lai viņš to otru reizi noziežot ar mīklu. Putns atkal atskrēja un nometās uz zirga. Puisēns nu izlēca un saķēra viņu.
Karalis ļoti priecājās par to un pateicās puisēnam.
Pēc kāda laika vecie kučēri atkal sastāstīja karalim, ka jaunais kučērs varot dabūt ķēvi un divpadsmit ērzeļus ar sudraba un zelta spalvām.
Karalis nu pavēlēja puisēnam dabūt arī šos zirgus. Puisēns, atnāk pie sava zirga un pastāsta viņam, ko karalis vēloties.
"Tā vēl nav īstā nelaime," atbild zirgs. "Nopērc pineklus un sapin mani! Kad atskries ķēve ar divpadsmit ērzeļiem, tad mēs lēkāsim. Tu savāc to zemi, kas lēks no maniem un citu zirgu nagiem! Kad šie citi zirgi man saraus pineklu, tad tu, saķer ķēvi pie krēpēm, sēsties viņai mugurā un jāj, bet es dzīšu ērzeļus tev pakaļ."
Puisēns paklausa zirga padomam, atved karalim zirgus, kādus viņš bija vēlējies, bet zemes maisu no zirgu nagiem viņš paturēja pie sevis.
Karalis viņam pateicās.
Kučēri atkal iet pie karaļa un stāsta, ka jaunais kučērs esot lielījies, ka viņam varot atvest visskaistāko karaļa meitu. Kar alis arī tūlin pavēl puisēnam atvest šo skaistāko karaļa meitu.
Puisēns iet raudādams pie sava zirga un pastāsta viņam par savu jauno nelaimi.
"Še nu ir īstās bēdas," atbild zirgs. "Bet arī no tām pratīsim izkulties. Sēsties man
mugurā, es aizvedīšu tevi uz turieni, kur dzīvo karaļa meita. Atceries tikai, kad viņa ies uz aku pēc ūdens un izvi1ks spaini no akas tad satver viņu cieši, pirms viņa paspēj uzlikt nesienus uz pleciem."
Nonāca pie akas. Puisēns redz, ka karaļa meita atnāk uz aku un smeļ ūdeni, un
iesāk ar viņu sarunāties. Kad nu viņa bija ūdeni iesmēlusi spaiņos un gribēja likt nesienus uz pleciem, tad puisēns viņu paķēra, sēdās zirgā un aizjāja. Karalis ir ļoti mierā ar karaļa meitu un grib ar viņu apprecēties, bet viņa atbild: "Es būšu par sievu tikai tam, kas mani šurp atveda."
Karalis par to ļoti sadusmojas un pavēl triju dienu laikā vārīt kučēru katlā.
Atnāk puisēns pie sava zirga atsveicināties. Zirgs viņam saka: "Paņem sev katlā līdz šo zemes maisu."
Puisēns tika iesēdināts katlā, viņu apsedza, lai suta neizgarotu, un vārīja tā trīs dienas. Pēc tam gribēja izliet ūdeni un izmest viņa kaulus ārā. Bet atvēruši katlu, ieraudzīja puisēnu dzīvu un vēl skaistāku, nekā viņš bija priekš tam.
Karalis, viņu apskatīdams un gribēdams pats tapt jaunāks, pavēlēja arī sevi iesēdināt katlā, lai labāki patiktu skaistajai karaļa meitai.
Viņš iekāpa katlā, bet pēc trim dienām atrada tur tikai viņa kaulus.
Puisēns, apprecējies ar karaļa meitu, dzīvo laimīgi līdz šai dienai.