Gudrais zirgs.

8. A.531. 550 K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. L P, III, 11(5).

Kādam puisim jākalpo pie ļoti barga kunga par zirgu puisi. Lai gan zirgi bij apkopti uz labāko, tad tomēr kungam nekad nebij labi; viņam tikās puisi mūžam paķircināt. Beidzot tas aizliedza pa dienu ir zirgus sukāt; vajagot pa nakti bez uguns nosukāt. Neko darīt, nabaga zirga puisim jāmocās, vai grib vai negrib. Tā paiet daži gadi. Te kādu vakaru kungs iesauc puisi iekšā un saka: "Vadzi, šonakt tu man nosukā zirgus labi spožus! Rītā, saulei lecot, pavadīsi mani aiz viņa meža."
Labi, no rīta kungs ar zirgu puisi aizbrauc. Līdz ko mežam cauri, kungs liek zirgus atpakaļ braukt un pats paliek turpat. Puisis gan brīnās, kas kungam par vajadzību mežā palikt; tomēr, kas viņam daļas, griež zirgus apkārt un brauc. Caur mežu braukdams, puisis tāpat gaŗa laika pēc darbojas ar pātagu drīz gar zemi vilkdams, drīz mīkstajā sūnā cirzdams. Te nejauši pātaga uzcērtas skaistai putna spalviņai. Puisis aptura zirgus un grib redzēt, kas tā par tādu savādu spalviņu. Izlec pakaļ, tavus brīnumus! spalviņa tīra zelta.
"Tādas lietas nevar zemē atstāt!" puisis iesaucas un iebāž pacēlumu kabatā. Bet zirgs, kuŗš pa labo roku iejūgts, atsaka: "Nepriecājies bez laika, spalviņas dēļ tev klāsies diezgan slikti!"
"Ak, kas par niekiem! Tā jau vairs nedrīkstēs nekā pacelt," puisis atcērt un laiž uz māju. Spalviņu tas noliek zirgu stallī un nesaka nevienam, ko pacēlis. Tā atnāk nakts, kur jāiet pēc veca ieraduma zirgi sukāt. Aiziet stallī - viss stallis no zelta spalviņas spožuma tik gaišs kā dienu. "Tata labi!" puisis priecājas; nu vairs nebūs jāsukā zirgi pa tumsu."
Tomēr prieki bija īsi. Kungs, patlaban pārkuldamies, ierauga, ka stallī tāds spožums. Viņš paver durvis un dusmīgi uzsauc zirgu puisim: "Cikreiz lai tev teicu, ka nav brīv, zirgus sukājot, uguni dedzināt?"
"Tā nav uguns, kungs; tā ir zelta spalva, kas te spīd,"
"Zelta spalva! Kur tādu ņēmi?"
"Pacēlu šodien mežā, kungs!"
"Nu, ja esi pacēlis, tad gādā man to putnu rokā, kam tāda spalviņa izkritusi. Ja nē, tad sargies!"
Nu nabaga zirgu puisis raud un guģējas;bet zirgs saaka: "Ko nu līdz vairs raudāt. Vai es neteicu, ka spalviņas dēļ nelabi klāsies? Bet pagaidi, vēl nekas - klausi tik mani! Rītu ieej pie kunga un saki, lai liek tādu sprostu uztaisīt cilvēka lielumā, ar atveramām durvim. Kad sprosts būs gatavs, tad iejūdz mani un aizved sprostu aiz meža pie lielā ezera. Noliec to uz paša ezera krasta, tā ka vari aiz sprosta paslēpties. Ap pusnakti izlaidīsies no ezera zelta putns un ielaidīsies sprostā. Bet tev tūlīt jāsteidzas sprosta durvis aizcirst, lai zelta putns vairs neaizbēgtu. Es ievilkšos mežā un gaidīšu, kamēr darbs izdevies."
Tā notiek. Līdz ko zelta putns ielaižas, tā brikt! sprosta durvis cieti un šis rokā. Gan nu spārdās, gan dauzās, ka viss sprosts brīžam valstās, bet nelīdz nekas, ved kā brāli uz māju. Pret rīta laiku mežam patlaban izbraucis cauri, jau nāk pret māju. Te puisim atkal kas jauns - ieraudzījis pašā mežmalā zelta pakavu.
"Tādas lietas nevar zemē atstāt!" tas iesaucas un iebāž pacēlumu kabatā. Zirgs gan saka, lai nepriecājoies bez laika, pakava dēļ varot klāties diezgan slikti; bet puisim tas viena alga, viņš tik priecājas par savu pakavu.
Mājā kungs sagaida abām rokām noķerto putnu un smejas vien no prieka; pat puisi tas apkampj priekos un apdāvina bagātīgi.
Zelta pakavu puisis noliek apakš savas gultas un nesaka nevienam, ko pacēlis. Tomēr ko līdzēja visa slēpšana? Līdz ko - zelta pakavs sāk tik spoži spīdēt ka visa istaba gaišāka nekā dienā.
Kungs, to zināt dabūjis, tūlīt pie puiša iekšā. Ja vari man to zirgu pārvest, kam zelta
pakavs nokritis, tad atdomu tev savu vienīgo meitu par sievu; ja nē, tad lieku tevi pakārt!"
Nu nabaga zirgu puisis tek pie zirga, nu raud, nu guģējas; bet zirgs saka: "Ko nu līdz vairs raudāt? Vai neteicu, ka pakava dēļ slikti klāsies? Bet pagaidi, vēl nekas - klausi tik mani! Rīt ej pie kunga un saki, lai tev iedod šaujamo ar piecām dimanta bultim. Kad tas padarīts, tad iejūdz mani un brauc mežam cauri līdz viņai upei. Upmalā paslēpies labi un gaidi pusnakti, kad visādi zvēri nāks dzert. Nošauj tad to 1ielāko zvēru un pasauc mani, tad pateikšu, kas tālāk darāms."
Tā notiek. Ap pusnakti sanāk upmalā lēvens briesmīgu zvēru. Puisis noskatās lielāko un kŗauj ar pirmo dimanta bulti virsū, zvērs tik nopurinās. Nu liek otru dimantu bulti virsū, zvērs tik paskatās. Nu liek trešo dimanta bulti virsū, zvērs tik ieŗūcas. Nu liek ceturto dimanta bulti virsū, zvērs sāk zvalstīties. Beidzot izšauj beidzamo dimanta bulti, nu vienreiz zvērs atstiepjas. Līdz ko tas padarīts, te zirgs bez saukšanas klāt sacīdams: "Tas labi, ka izdevās. Tagad vel zvēru ratos un brauksim otram mežam cauri. Tur būs avots un aiz avota liels dārzs ar augstu, augstu sētu. Zvērs mums ar avota ūdeni jāatdzīvina un tad jāielaiž dārzā, tur zelta zirgs atronas."
Labi, zvēru ieveļ ratos un aizved pie avota. Nu lej avota ūdeni zvēram rīklē, kamēr atdzīvina. Tagad puisis atplēš sētai labu caurumu un ielaiž zvēru dārzā. Zelta zirgs - kur gadījies, kur ne - tūlīt zvēram nikni virsū un nu kož, lai zobi krakšķ. Bet līdz ko zvērs nokosts, zirgs paliek tik rāms kā jērs; zviegdams tas nāk puisim pretim un nedara nekā. Puisis domā zirgu ņemt, bet apdomā, ka nav paņēmis apaušus līdz, ar ko zirgu vest. Kā nu izlīdzēties? Par laimi tas ierauga otrā dārza stūrī istabu.
"Pag, pag, jāiet istabā raudzīt kādus apaušus dabūt."
Ieiet iekšā; liels vīrs (tās bijis pats velns) guļ pie krāsns un patlaban atmožas.
"Ko tu te meklē?" lielais iesaucas.
"Meklēju apaušus, ar ko piesiet zelta zirgu."
"Ak tu lops tāds!" lielais vīrs smejas, "tu gribi zelta zirgu piesiet. Ej sieni vesels - še ir apauši! Ja vari tam zirgam apaušus uzlikt, tad apsolu tev it nekā nedarīt. Un kam man arī būs tev ko darīt? Zirgs manā vietā to jau padarīs."
Puisis paņem apaušus, uzmauc tos zirgam un izved to no dārza kā brāli. Lielais vīrs, to redzēdams, paliek kā stabs. Viņš nevar saprast, kas zirgam noticis. Labprāt būtu puisi sašķaidījis miltos, bet ko darīsi? Reiz apsolījis nagus valdīt - jāvalda gribot vai negribot.
Pret vakaru zirgu puisis pārronas ar zelta zirgu mājā. Kungs, ieraudzījis, tīri traks aiz priekiem. Tūlīt jātaisa zirgam jauns stallis un tūlīt puisim ar viņa meitu jādarina kāzas.
Tā nu zirgu puisis apprec kunga meitu un dzīvo laimīgi. Vēlāk, kad kungs mira, znots mantoja visu muižu. Bet labo zirgu, kas bēdu dienās padomu piedeva, jaunais kungs turēja visu mūžu tik labi, cik vien iespējams.