Gudrais zirgs.

9. A. 531. 550. Jānis Kungs Skrundnieku Būdniekos, Brīvzemnieka kr. LP, VII, II, 25, 3, 6.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Un viņam bija pulka 1opu; bet pļava, kur lopus ganīja, ne visai liela, pie tam vēl ik naktis nāca sveši zirgi palīdzēt apēst. Tad tēvs ilgāki vairs nevarēja paciest, sūtīja gudros dēlus pļavu sargāt. Tie izsargājās - nenosargāja.
Nu gāja muļķis uz savu laimi. Aizgāja, iegulās gŗāvī un gaidīja. Te pēc neilga laika nāca lieli zirgi, trekni zirgi, ielauzās pļavā un ēda. Tūlin muļķītis krita lielā zirgu barā iekšā un ķēra un kampa, bet vairāk nenoķēra, kā vienu pašu baltu, vecu čapri; gan brēkādams, gaiņādamies, vēl reiz skrēja baram pakaļ; bet čapris teica : "Ko tu brēkā, ko tu skraidā? Labāk kāp man mugurā un sāc jāt!"
Viņš uzkāpa mugurā - jāja - tā visi treknie zirgi pakaļ vecajam, baltajam zirgam.vecajam, baltajam zirgam. Pārjāja mājā ar visu baru - ko nu? Jālaiž stallī. Salaida pilnu stalli un tad gāja brāļiem teikt, kas noticis un ko izdarījis. Bet brāļi, viltnieki, nogaidīja muļķīti aizmiegam, paņēma visus treknos zirgus un aizjāja projām. Rītā muķītis izcēlās, atron savu balto vien un sāk brēkt; bet baltais mierina: "Ko tu brēc pēc treknajiem, kāp tikai man mugurā."
Labi! uzkāpa mugurā, aizgāja baltais pa zemi un pa jūŗu, ka nemaz nemanīja. Bet jādams viņš atrada zelta pakavu un pacēla to; atrada zelta putna spalvu un pacēla to; atrada zelta cilvēka spalvu un pacēla to; beidzot iejāja vienā muižā, kur gudrie brāļi bija jau priekšā. Viens bija salīdzis par vagāri, otrs par modernieku. Muļķītis tad arī nekur tālāk nekūlies, salīdzis atkal par zirgu kopēju, vēl pieminēdams, ka viņam par nakti uguns nevajagot. Gudrie brāļi, padzirdējuši, ka viņam pa nakti uguns nevajagot, domājuši: "Jāiet skatīties, kāpēc šim nevajaga uguns?"
Gājuši paslepus - ierauga: muļķītim miltu krīcītī spīd zelta pakavs un viss stallis tik gaišs kā dienā. Tad vecākais brālis atņēma zelta pakavu un teica: "Ja tu otram brālim arī tādu pašu pakavu negādāsi, tad tūlin sagriezīsim tevi mārciņās!"
Neko darīt - muļķītis kāpa baltajam mugurā un jāja pa ūdeņiem, pa sausumu, ka vējš vien gar ausim nožvīkstēja, kamēr atrada otrpus jūŗas zelta pakavu, tādu pašu kā tas pirmais. Pārnesa otram brālim pret rīta laiku pakavu, nu bija miers līdz vakaram.
Bet vakarā brāļi atkal gāja skatīties, kā viņš bez uguns var iztikt, un iearudzīja miltu krīcītī zelta putnu spalvu, kas tāpat spīdēja, kā pakavs. Tad vecākais brālis atņēma spalvu un teica: "Ja tu, muļķīti, otram brālim arī tādu pašu spalvu negādāsi, tad mēs tevi sagriezīsim mārciņās!"
Neko darīt, muļķītis kāpa baltajam mugurā un jāja pa ūdeņiem, pa sausumu, kā vējš, kamēr otrpus jūŗas atrada tādu pašu spalvu kā pirmo. Pārnesa brāļiem - nu bija miers. Bet vakarā brāļi atkal gāja skatīties, kā viņš bez uguns var iztikt un ieraudzīja miltu krīcī zelta cilvēku spalvu, kas tāpat spīdēja, kā pakavs ar putnu spalvu.
Tad vecākais brālis atņēma zelta cilvēku spalvu un teica: "Ja tu, muļķīti, otram brālim arī tādu pašu spalvu negādāsi, tad mēs tevi sagriezīsim mārciņās!"
Neko darīt - muļķītis kāpa baltajam mugurā un jāja pa ūdeņiem, pa sausumu, kā vējš, kamēr otrpus jūŗas atrada zelta cilvēku, ķēniņa meitu. Bet to viņš negribēja ne par ko brālim atdot, tādēļ paslēpa meitu un sacīja brāļiem, ka nevarējis meklējamo atrast.
Gudrie brāļi sapīka un tūlin graizīja muļķīti sīkos mazos gabaliņos. Bet muļķītis mirdams gauži lūdzās, lai brāļi viņa miesas gabaliņus vēl samīdot ar balto jājamo zirdzņiu labi smalki, ka ne pazīt nevar. Brāļi to darīja, domādami: "Muļķītim vēl sliktāki, kad samīdīs!"
Bet tā nebija vis, līdz ko sāka mīdīt, tā piepēži gabaliņš ar gabaliņu saradās kopā, saaugdami, sadzīdami un nu muļķītis izgadījās tik stalts, tik skaists zirga mugurā, ka tur lai paskatās vien, kas nava redzējis.
Un tai pašā acumirklī muļkītis aizjāja, paņemdams līdz savu ķēniņa meitu. Kur viņš aizjāja, to brāļi vairs nedabūja zināt.