Gudrais zirgs.

10. A. 705. 531. 550. F. Dunovs Grienvaldē, A. Bīlenšteina kr. LP, VII, II. 25, 3, 3.

Lielā, lielā mežā dzīvoja vientuļā būdiņā nabaga vīrs ar divi dēliem. Un viņam no laika gala vēl bija vecs, balts zirgs - to viņš brīnum bija iemīlējis un neapnikdams kopa.
Vienu dienu nabaga vīra vecākais dēls bija aizgājis tāpat pa mežu, un šurpu, turpu staigādams, ieraudzījis savādu koku. kokā savādu ligzdu. Viņš tecēja tēvam un brālim to teikt. Atnāca tie, uzkāpa augšā, atrada ligzdā mazu puišeli; bet tas bija tik smags, ka tikai ar mokām pa divatiem varēja nonest zemē. Nu, kur nu puišeli tādu likt? Vārda nebija, nesa uz baznīcu un nokristīja par Atrastiņu. Bet tos brīnumus! - kad krusta bērnu mājā nesa, tas auga augdams un īsā brīdī izauga par lielu cilvēku. Šie tikai atplēta acis, bet Atrastiņš sacīja: "Tēt, nebrīnaties! Man savāds liktenis: es bija saimmieka dēls citā zemes apgabalā, mans tēvs mani nolādēja un ērglis atnesa tai ligzdā, kur jūs mani atradāt. Bet otrreiz mani kristīdami, jūs esat raisījuši mani no lāstiem, esmu atkal izaudzis par lielcilvēku."
Tā nu palika. Tēvs ar abiem dēliem un Atrastiņu dzīvoja labu laiku saticīgi, un kad vecajam pienāca mirstamā stunda, kad dēliem mantu dalīja, tas Atrastiņam to pašu daļu novēlēja, ko saviem dēliem. Labi! tēvu paglabā. Bet tūliņ jau bēŗu dienā Atrastiņš, pārnākdams no kapiem drusku vēlāk, dzird ārpus durvim, ka abi brāļi norunā: Atrastiņam nevajagot no tēva mantības nekā dot - daudz, ja veco baltiņu tam atmetot.
Labi! Atrastiņš patencina par to pašu baltiņu un aizjāj. Jāj, jāj pa lielo mežu vien - vakarā uzjāj lielu ozolu, piesien pie tā savu baltiņu un pats kāpj ozola galā nosnausties, tur drošāki no zvēriem un tā. Uzkāpj, apskatās visapkārt, ierauga ziemeļos lielu gaišumu. Nu, ko nu? Tā kāpj zemē un jāj uz to pusi raudzīt, kur tas gaišums. Jāja, jāja jūdzes piecas mazākais - ierauga uz lauka putna spalvu, tā tā spīdēja, tik gaiši, ka visa apkārtne tikpat kā dienā. Nu, zināms, tāda spalva reta lieta, šis grib ņemt, bet baltais zirgs saka: "Neņem spalvu, tā ir tava nelaime!"
Par tiem vārdiem Atrastiņš iesākumā gan tā kā atraujas, bet klausīt taču neklausa - paņēma spalvu un aizjāja.
Labu gabalu jājis, iejāja vienā muižā, tur bija pats velns par kungu, un saderēja šo par zirgu puisi. Bet drīzi muižas ļaudis sūdzēja kungam, ka zirgu puisim istabas sienā tāda un tāda spalva iesprausta, istaba esot tumšākā naktī tik gaiša kā dienu. Tad kungs domāja: "Kam putna spalva, tam arī pats putns." Lai tūlin gādājot viņam spožās spalvas putnu!
Nu Atrastiņš bija nagos: nezin nekā par putnu un jāgādā ir. Raudādams nabadziņš iegāja pie sava baltiņa un žēlojās: "Ir nelabi!"
Zirgs sacīja: "Ko es tev teicu? Neņem spalvu! tā tava nelaime, tu ņēmi. Zināms, no šīs nelaimes gan vēl glābsimies, bet četras lielākas nelaimes stāv vēl priekšā. Un tagad nu pie darba: sēdies man mugurā, aizjāj uz to lauku, kur spalvu pacēli, uzcel tur no seģenēm telti, iespraud spalvu telts čukurā un gaidi teltī, kalēm putns nāks spalvu ņemt: tikko viņš tad ņem, izgrūd roku pa telts čukura caurumu, notver putnu, lec atkal man mugurā un steidz atpakaļ pie kunga."
Labi! šis tā darīja, uzcēla telti, noķēra spožo putnu un pārnesa kungam. Kungs par to ļoti priecājās un turēja Atrastiņu labi jo labi.
Bet Atrastiņš no tās dienas savu baltiņu glaudīja vien un cik tikai kungs zirgu barības deva, to visu grūda baltiņam, lai citiem kā citiem.
Tad muižas ļaudis otrreiz apsūdzēja Atrastiņu kungam kādu nelietību tas darot, citus zirgus nemaz vairs nebaŗojot. Kungs par to apskaitās un pavēlēja Atrastiņam jūŗas dieva meitu pārvest viņam par sievu. Nu Atrastiņš raudādams iegāja atkal pie sava baltiņa: tā un tā. Baltiņš sacīja: "Šo nelaimi gan glābsim, bet uz priekšu vēl trīs lielākas gaidāmas. Nopērc vienu birkavu zirgu ādu, vienu birkavu nagliņu, vienu birkavu piķa. Tad klāj vienu ādu pēc otras man virsū, sapiķo ar piķi, pienaglo ar nagliņām, lai saturās kopā un jāj mani uz jūŗas malu. Es tevi nesīšu pa septiņiem sudraba mežiem, pa vienu glāžu tiltu līdz jūras malai, līdz tādam kokam ar trim zariem; bet tu jādams neskaties atpakaļ. Nogājis pie koka, piesien mani pie tā, bet pats kāp kokā augstākā zarā. Tad iznāks no jūŗas papriekšu liels, melns ērzelis rēkdams, spārdīdamies, un noplēsīs man vienu ādas kārtu no muguras, aizskriedams atkal atpakaļ; bet tu pēc tam nokāp uz vidējo zaru. Tad iznāks no jūŗas lāsains šķimelis un noplēsīs man otru ādu kārtu no muguras, aizskriedams jūŗā atpakaļ, bet tu tad nokāp uz beidzamo zaru. Trešo reizi iznāks balta ķēve no jūras un noplēsīs man beidzamo ādu kārtu no muguras; bet tad pamanies: lec no zara man mugurā, saķer baltai ķēvei aiz krēpēm un jāj ko māki, uz mājām; tikai to ievēro: lai tur grab, lai tur čab - atpakaļ neskaties!"
Labi! Atrastiņš sapirka ādas, nagliņas, piķi, noklāja baltiņu ar ādām, nonagloja, nopiķoja, ka nevar cauri izkost, aizjāja pa sudraba mežu jūŗas malā, uzrāpās kokā un gaidīja. Tad nāca melns ērzelis, nāca lāsains, norāva baltiņam ādu kārtas, aizskrēja jūŗā ar tām; beidzot nāca baltā ķēve ādas ķārtas raut un tā viņš no zara zemē, baltiņam mugurā un baltās ķēves krēpes tura rokā, tai jāskrien līdz. Turēja, turēja - uz vienu reizi šis pamana: nava ķēves krēpes vairs rokā, jūŗas dieva meita pati tagad rokā, kas kungam vedama. Baltā ķēve bija pārvērtusies par meitu. Bet tai pašā brīdī aiz glāžu tilta iesāka grabēt un skanēt, tas bija sudrabs, kas meitai nāca pakaļ, tikai par nelaimi Atrastiņš paskatījās atpakaļ un tūdaļ viss sudrabs noslīka jūŗā.
Nu pārveda kungam skaisto meitu tīrā, baltā apģērbā, kungs bija priecīgs un rīkoja tūdaliņ kāzas.
Bet jūŗas dieva meita bija dikti bēdīga, iemeslus vien meklēja, kā tikai kāzas pailgot. Beidzot tā sacīja: drīzāk šeitam nedzīvošot, kamēr viņas pašas gredzenu neatnesīšot no māsas mājām. Tad kungs pasauca Atrastiņu: "Gādā līdz rītam tādu un tādu gredzenu!"
Atrastiņš bēdādamies iegāja pie baltiņa: tā un tā! Baltiņš sacīja: "Šo nelaimi glābsim, bet uz priekšu vēl divi lielākas gaidāmas. Tev vajaga nākošu nakti man mugurā sēsties, ne vārda runāt, ne atpakaļ skatīties, tad es tevi nesīšu pa septiņiem zelta mežiem, pa glāžu tiltu pie mazas, mazas mājiņas; tur nokāp zemē, nesien mani nemaz, ej tikai iekšā uz pirkstu galiem, cik
klusu vien varēdams, paņem no loga divi gredzenus un steidz atpakaļ jāt pa glāžu tiltu, pa zelta
mežiem."
Labi! nākošā naktī Atrastiņš tad jāja pa septiņiem zelta mežiem, pa glāžu tiltu līdz mazai mājiņai. Baltiņu nepiesējis, klusiņām iegāja iekšā un dikti nobijās: tur gulēja vecene tik resna, ka visa istaba pilna. Par lalmi logs nebija tālu no durvim, kur gredzeni stāvēja. Nu paķēra gredzenus, pa durvim ārā, baltiņam mugurā; glāžu tiltam pāri, zelta mežā iekšā. Bet vecene, ieraudzījusi šo ar zelta gredzeniem bēgam, negulēja vairs, klupdama, krizdama skrēja pakaļ. Bet pārliekam skriedama, tā salauza glāžu tiltu, pati iekrita upē un noslīka. Atrastiņš pārnesa gredzenus un nu iesākās kāzas. Nu dzēra, nu dancoja, kā jau pa kāzām; bet jūras dieva meita dancoja, dancoja - pārlauza kāju un sacīja tā: "Mani nekas nevar dziedēt, tikai putna piens manas mātes istabā, tas mani dziedēs!"
Tad kungs paaicināja Atrastiņu, lai gādājot putna pienu! Jūras meitas mātes istabā tas esot.
Bēdādamies Atrastiņš iegāja pie baltiņa: tā un tā! Baltiņš sacīja: "Šo nelaimi glābsim, bet vēl viena lielāka gaidāma. Kāp man mugurā, es tevi nesīšu pa septiņiem dimanta mežiem, pa sudraba tiltu pie mazas mājiņas; tur nokāp zemē nepiesien mani nemaz - ej tikai iekšā lenām, klusām, uz loga būs Putna Piens trauciņā. paņem to un steidz jāt projām!"
Labi! Atrastiņš aizjāja pa septiņiem zelta mežiem, pa sudraba tiltu, iegāja mājiņā un nobijās dikti: tur gulēja vēl lielāka vecene, istabā ne godīgi ietilpdama, tai resnumā. Par laimi logs nebija tālu no durvim. Nu paķēra snaikādamies putna piena trauciņu, baltiņam mugurā un projām pa sudraba tiltu, dimanta mežā. Resnā vecene gan loba pakaļ, bet skriedama iespriedās mājiņas durvīs, kur tik ilgām vārga, kamēr iepempa gluži, ka ne pirkstiņa vairs kustināt, un nomira. Bet Atrastiņš pārnesa Putna pienu, dziedēja, dziedēja jūŗas dieva meitas salauzto kāju tikām, kamēr abi norunāja no kunga aizbēgt.
Kungs manīdams, ka jūras dieva meita Atrastiņu izredzējusi - nejauki dusmojās un tūdaliņ lika pirti kurināt, lielā katlā ūdeni uzvārīt un Atrastiņu plucināt. Atrastiņš sabijās, prasīja baltiņam padomu. Tas sacīja: "Tā nu tā beidzamā nelaime! Nolīgsti ar kungu, ka pie verdošā katla man arī brīv klāt būt. Es tad raudāšu. Kad iekritīs pirmā asara katlā, ūdens paliks vēss, tad kāp iekšā. Kad kritīs otra asara katlā, ūdens paliks siltāks, tad mazgājies! Kad kritīs trešā asara katlā ūdens paliks karsts, tad lēc ārā! Kad kritīs ceturtā asara katlā, ūdens vārīsies un tavs kungs kāps iekšā raudzīt, kāpēc neesi noplucis. Bet viņš iekāps un paliks!"
Labi! Atrastiņš nolīga ar kungu, ka baltiņam jābūt pie katla viņa nāvi apraudāt. Kungs pilnā mierā, par katru mirēju raudot, viņš nodomāja. Un baltiņam nobira viena asara, vārošais ūdens atdzisa, Atrastiņš ielēca katlā. Baltiņam nobira otra asara, ūdens palika silts un Atrastiņš krietni mazgājās. Baltiņam nobira trešā asara, ūdens palika karsts, viņš izlēca ārā. Baltiņam nobira ceturtā asara, ūdens sāka vārīties un kungs lēca katlā paraudzīt, kā šis mazgājes un kādēļ nava plucis. Bet kā ielēca, neizlēca vairs - bija pagalam.
Nu Atrastiņš paņēma jūŗas dieva meitu un aizgāja no šīs velna muižas.
P i e z ī m e: Dievs vecā tautas valodā nav sugas vārds un latviešu mītoloģija pazīsts tikai Jūras-māti. Tā tad "jūras dievs" ir vai nu samērā jauns aizjēmums, vai arī kāds modernizējums. Sekošā variantā ir runa tikai par jūras ķēniņa meitu, kas labāk saskan ar tautas pasaku valodu. P. Š.