Gudrais zirgs.

11. A. 531. 550. F. Malevičus Jumpraviešos, A. Bīlenšteina kr. LP,VII, II, 25, 3, 4.

Viens vīrs nevarēja dabūt mācītāja savu dēlu nokristīt. Viņš gāja, mācītāju meklēdams, un piepēži sastapa svešu vīru un prasīja tam, vai nezinot kādu mācītāju viņam dēlu nokristīt? Svešais teica: "Kur tu mācītāju dabūsi? Es esmu Atrastiņš, lai tavs dēls arī ir Atrastiņš! Un tad še tev vēl šis vaska kumosiņš manam krustdēlam. Kad viņš nāks 20 gadu vecs, tad tas ies pasauli apskatīties, nu, un tad neaizmirsti šo vaska kumosiņu 1īdz dot! "
Labi. Kad dēls iegāja divdesmitajā gadā, tas saņēmās iet pasaulē. Tad tēvs skrēja viņam pakaļ: "Atrastiņ, Atrastiņ, kad tu nu ej - še tavs vaska kumosiņš līdz, ko krusttēvs iedeva!"
Atrastiņš paņēma vaska kumosiņu un iegāja lielā mežā. Tur vaska kumosiņš pārvērtās par vaskainu zirdziņu un sacīja tā: "Atrastiņ, kāp man labāk mugurā, ko tu ved mani pie pavadas?"
Atrastiņš kāpa vaskainam zirdziņam mugurā, jāja, jāja aizjāja uz lielu klajumu, tur ieraudzīja pulka skaistu baložu un iesāka vienu ķert. Zirdziņš gan biedināja: "Neķer vis, Atrastiņ, balodi - nelaime būs!"
Bet Atrastiņš, stūrgalvis, neklausīja, noķēra balodi un jāja tālāk. Tamēr jāja, uzjāja vienu muižu, salīga par zirgu kopēju un balodi nolika zirgu stallī plauktā. Bet pienāca nakts un nu bija brīnumi! Skaistais balodis spīdēja tik gaiši, ka stallī diena, kas diena; bet pret rīta laiku balodis, kur palika, kur ne.
Tad vecais zirgu kopējs apsūdzēja jauno kopēju kungam, ka tādi un tādi baloži tam esot. Kungs aicināja Atrastiņu un ne prasīja, nekā, bet tikai pavēlēja, lai tūlin gādājot spožo balodi viņam! Nu Atrastiņš pusraudus steidzās pie vaskainā zirdziņa Tā un tā - kungs grib to balodi, kas spīd kā uguns tik dien kā naktī, un baloža stallī nairs nava!"
Vaskainais zirdziņš atbildēja bēdulim pārmezdams: "Ko es tev teicu? Neķer balodi - nelaime būs! Tu ķēri un ķēri. To nelaimi mēs glābsim, bet daudz nelaimes ir priekšā! Kāp man mugurā un jāj uz to pļavu, kur balodi ķēri, un ķer nu otrreiz to gudrībā!"
Atrastiņš nojāja uz pļavu, kur baloži bija, pārgrieza vaskainam zirdziņam vēderu, izvēla zarnas, pats paslēpās ribās un glūnēja, kamēr baloži pienāca tuvāk. Kā pienāca tuvu, satvēra spožo balodi, iespieda padusē, sašuva atkal zirdziņam vēderu, pārjāja mājā un atdeva kungam, ko bija ķēris.
Bet vecais zirgu puisis apmeloja otrreiz Atrastiņu kungam: viņš varot jūŗas ķēvi ar kumeļu dabūt! Kungs atsauca Atrastiņu un pieteica bargi, lai tikai gādājot jūŗas ķēvi ar kumeļu, cik ātri vien spējams! Atrastiņš pusraudus aizgāja pie zirdziņa: "Tā un tā - jūras ķēve ar kumeļu man jāgādā!"
Vaskainais zirdziņš atbildēja bēdulim: "Vai es tev neteicu: neķer balodi! - nelaime būs? To nelaimi gan glābsim, bet daudz nelaimes vēl priekšā! Prasi tu kungam birkavu pakulu un labu dzelzs kārti; tos dabūjis, jāj mani uz jūru un ievēro, kad es pirmo reizi zviegšu, tad nekā nedzirdēsi; kad otrreiz zviegšu, zeme rībēs; kad trešo reizi zviegšu, nāks ķēve ar kumeļu; ievaldi tad ķēvi ar pakulām un kārti!"
Atrastiņš sadabūja birkavu pakulu, labu dzelzs kārti, aizjāja jūŗas malā un gaidīja, kas notiks. Te par brītiņu vaskainais zirdziņš iezviedzās vienreiz, vēl itin nekas; iezviedzās otrreiz jau zeme rībēja; kā zviedza trešo reizi, ķēve ar kumeļu - muti ieplētusi nāca kā negaiss. Tad Atrastiņš svieda ķēvei pakulas rīklē, ar dzelzs kārti iegrūda birkavu vīkšķi vēl dziļāk. Ķēve palika kā mēma un godīgi, rāmi nāca uz muižu tam līdza, kur atdeva kungam.
Bet vecais zirgu puisis apmeloja trešreiz Atrastiņu kungam: tas varot pārvest jūras ķēniņa meitu, ja gribot! Kungs pasauca Atrastiņu un tūdaļ pavēlēja jūras ķēniņa meitu gādāt. Atrastiņš pusraudus aizskrēja pie vaskainā zirdziņa: tā un tā. Zirdziņš tad kārpījās un gribēja viņu vai samīt: "Vai es tev neteicu: neķer balodi - nelaime būs? Bet kāp man mugurā, jāj uz jūras malu, tur redzēsi tirgu, tirgū tu pērc to ko nevari nopirkt, tad klāsies vēl labi!"
Atrastiņš aizjāja uz jūŗas malu, iejāja tirgū un pirka un pirka, bet visu ko pirka, to nenopirka; beidzot aizvirzās līdz pašai ūdens malai, kur ieraudzīja trīs skaistas jo skaistas ķēniņa meitas. Nu viņš sakampa to skaistāko un iesaucās tā: "Visu pirku, nenopirku, bet skaisto jūŗas ķēniņa meitu kā pirku, tā nopirku!"
Bet tai pašā brīdī skaistā jūŗas ķēniņa meita norāva savu dārgo kakla rotu, iemeta jūŗā un atsacīja: "Šis pirka mani, tas pirka mani, bet kas manu rotu atpirks no jūras, tas būs atpircis mani!"
Tad Atrastiņš atkal bēdājās ļoti un vaicāja vaskainam zirdziņam: ko būšot iesākt? Vaskainais zirdziņš iepeldēja jūŗā, iezviedzās vienreiz, iezviedzās otrreiz, kā zviedza trešreiz, uzšāvās zivju valdiniece ūdens virsū: ko zviedzot, ko gribot?
"Jūŗas ķēniņa meitas dārgo kakla rotu es gribu. Vai nevari līdzēt?"
Un zivju valdniece nogrima dibinā, saaicināja visas jūras zivis, tā mazās kā lielās, un pavēlēja rotu meklēt, lai kur būtu grimusi. Zivis meklēja vienu cēlienu, meklēja otru - kā meklēja trešo cēlienu, atrada rotu un uznesa vaskainam zirdziņam. Zirdziņš iznesa rotu malā, atdeva Atrastiņam un nu jāja ar jūŗas ķēniņa meitu pie kunga. Bet jūŗas ķēniņa meita negribēja vis kungu, bet gribēja Atrastiņu, kas viņu pats pircis, pats vedis, Tad kungs nežēlīgi saskaitās uz Atrastiņu, itkā tas būtu vainīgs, un pavēlēja tam kaklu nocirst.
Nu Atrastiņš bēdājās bez gala; bet vaskainais zirdziņš mierināja viņu: "Nesaki nekā! kad ej kalnā, nāves vietā, izlaid tikai balodi ar ķēvi un kumeļu laukā, būs labuma diezgan!"
Labi! šis izlaida balodi un ķēvi ar kumeļu laukā un gāja uz kalnu, kur tam kaklu cirtīs. Aizgāja, nocirta kaklu un kungs jau palēkdams gavilēja vien; bet te balodis spurkt! gaisā pēc dzīvības, ķēve ar kumeļu pēc skaistuma un jaunības un jūŗas ķēniņa meita, tā raud un raud, ka Atrastiņš pagalam. Te - necik ilgi balodis ar dzīvību atpakaļ, ķēve ar jaunību un skaistumu atpakaļ. Un kā šie labi atpakaļ, tā vaskainais zirdziņš piegrūda galvu Atrastiņam pie pleca, balodis atkal iešāva dzīvību starpā, ķēve ar kumeļu jaunību ar skaistumu - tai pašā brīdī Atrastiņš atmodās. Bet kāds nu viņš atmodās? Tik stalts, tik skaists un jauns, ka kungam sirds vairs ne vietā: lai cērtot viņam arī kaklu nost un atmodinot par vēl jaunāku, staltāku, ja vien iespējams! Kungam tad nocirta kaklu; bet ne vairs balodis dzīvību nesa, ne ķēve ar kumeļu skaistumu un jaunību - tie aizskrēja gan bet, nenāca vairs atpakaļ, kungs palika miris.
Bet Atrastiņš ar jūŗas ķēniņa meitu saprecējās un dzīvoja labi.