Gudrais zirgs.

12. A. 531. 327 B 550. H. Šalkovska Līksnā, J. Rupjā kr.

Dzīvoja kādreiz viens mežsargs. Dzīvoja viņš meža malā, kur auga biezi krūmi.
Reiz viņš gāja gar savu tīrumu un ieraudzīja putnu, kas skrēja no krūmiem. Mežsargs tūlin gāja uz to vietu, no kurienes putns izlaidās, un tur ieraudzīja. lizdu ar simtu vienu olu. Olas bija jau aizperētas un mežsargs tās aiznesa uz māju. Tad sameklējis vairāk vistas, viņš sasēdināja uz olām un pēc divām nedēļām no tām iznāca simts viens zēns.
Pienāca laiks, kad zēni bija jānokrusta. Tik daudz zēnu nebija nemaz iespējams aizvest uz baznīcu un mežsargs atveda mācītāju pie sevis. Simtu zēniem tika dots viens pats vārds Simeons, bet viens tika aizmirsts un palika nenokristīts.
Braucot mežsargs gan to atgādināja mācītājam, bet tas vairs negribēja griezties atpakaļ un tik noteica, lai tam esot vārds Gregors.
Zēni auga ļoti ātri un kad bija jau pieauguši, tad strādāja lauku darbus. Reiz viņiem bija jāpļauj siens un Simeoni visi kopā varēja pastrādāt tikai tik daudz, cik Gregors pastrādāja viens pats.
Kad siens bija nopļauts un sakrauts, tad brāļi pamanīja ka naktīs siens pamazām zūd. Nu brāļi norunāja iet vaktēt. Pirmajā naktī gāja Simeoni, bet nenovaktēja. Otrā naktī gāja Gregors un pusnaktī viņš ieraudzīja simtu vienu kumeļu un kopā ar tiem vienu ķēvi. Gregors noķēra ķēvi un, uzsēdies tai mugurā, jāja uz māju. Visi kumeļi skrēja pakaļ.
Aizjājis mājās, Gregors teica brāļiem, lai tie ņemot katrs sev vienu no kumeļiem, bet kuŗš palikšot pāri, tas viņam būšot. Kā bija norunāts, tā arī tika padarīts, Gregoram atlikās vissliktākais kumeļš, bet taisni tas bija ļoti gudrs un prata runāt. Nu katram brālim bija pa vienam kumeļam.
Mežsargs teica, lai tie jājot pa pasauli un lai meklējot sev dienastu. Sataisījušies viņi visi, aizjāja projām. Drīz vien sasniedza dziļu mežu un tur ieraudzīja mazu mājiņu, kur dzīvoja ragana ar simtu vienu meitu. Zēni ienāca iekšā un lūdza raganai naktsmāju. Ragana atļāva viņiem pārgulēt pie sevis, ar nodomu tiem nocirst ar zobenu galvas. Raganas meitas gulēja netālu no brāļiem.
Ceļā Gregoram zirgs jau bija teicis, ka raganai esot tāds zobens, ja tam pavēlot kaut kam nocirst galvu, tad tas tūlin to izdarot. Zirgs vēl bija pamācījis, ja ragana brāļiem gribēšot nocirst galvas, tad no tā varot tomēr izglābties, tikai cepures katram jānoliek uz raganas meitu galvām. Tā arī tika izdarīts.
Vakarā brāļi ilgi nevarēja aizmigt, viņi redzēja pie raganas ugunsputnu, no kuŗa visa istaba bija gaiša. Kad ragana taisījās uz vakariņām, tad viņa iepriekš apāva uz vienas kājas sevišķu zābaku un ar to apgriezās apkārt - uzreiz bija pilns galds ar visādiem ēdieniem. Pēc vakariņām ragana paņēma rokā zobenu un teica: "Visiem zēniem galvas nost!" un zobens tūlin nocirta galvas visām meitām, jo uz viņu galvām bija zēnu cepures.
Ragana domādama, ka galvas nocirstas zēniem, aizgāja gulēt. Brāļi to pamanījuši, tūlin piecēlās un aizjāja prom. Drīz viņi piejāja pie ķēniņa pils. Aizgājuši pie ķēniņa viņi lūdza, lai pieņemot tos par strādniekiem, un ķēniņš bija arī ar mieru viņus pieņemt. Vakarā tika dotas vakariņas. Simeoni bija ļoti dusmīgi uz Gregoru un gribēja viņu kaut kā nogalināt, tāpēc ka viņš katrā vietā padarīja gudrāki un labāki nekā Simeoni. Viss tas notika tādēļ tā, ka Gregoram bija gudrs zirgs, bet Simeoni to nezināja.
Sēdēdami pie galda viņi teica ķēniņam, ka viņu brālis Gregors varot dabūt tādu putnu, no kuŗa visas istabas būšot gaišas. Ķēniņš tūlin pavēlēja Gregoram dabūt to putnu rokā; bet ja nedabūs, tad galva nost.
Gregors arī apsolījās, aizgāja pie sava zirga un izstāstīja visu, kas viņam uzdots. Zirgs teica, ka esot tik jājāj un Gregors aizjāja atkal pie raganas. Pa logu viņš redzēja, ka ragana jau aizgāja gulēt un drusciņ uzgaidījis, kamēr ragana nogrima dziļā miegā, ieskrēja istabā un paņēma putnu. Zirgs gaidīdams bija jau nometies uz ceļiem un Gregors aizjāja priecīgs pie ķēniņa ar visu ugunsputnu.
Tad Simeoni atkal teica, ka Gregors varot dabūt zābaku, uz kura pagriežoties varot dabūt daudz dažādu ēdienu. Kēniņš atkal tikpat stingri pavēlēja Gregoram to dabūt. Viņam šoreiz atkal tāpat palaimējās pārnest raganas zābaku, un ķēniņš bija viņam ļoti pateicīgs.
Nu Simeoni atkal stāstīja ķēniņam, ka Gregors varot dabūt tādu zobenu, kas uz pavēli kaut kuŗam nocērtot galvu. Ķēniņš atkal sūtīja Gregoru un teica, ja viņš to dabūšot, tad tikšot ļoti cienīts un godāts. Ar lielām mokām un bailēm Gregoram izdevās dabūt arī raganas zobenu.
Kad Gregors pārbrauca mājās, tad ķēniņš viņu iecēla augstā vietā, un Simeoniem nu bija jāpaliek viņam par kalpiem.