Gudrais zirgs.

13. A. 531.705. 550. Teicējs 39. g. vecs P. Strods Višķos. Latvju kultūras kr.

Veirs ar sīvu aizguoja teirumā rudzu pļautu un pajēmja ar sevim leidza mozu bārnu. Bārnu pasadynuoja šņūres golā uz pologa, bet paši aizguoja par lelu gobalu nu bārna pļaudami. Te kur bejis, nabejis - atskrēja krauklis, pagyva bārnu un aiznesja uz sovu perekli, kurs beja dziļā mežā un lelā eglē. Vokarā zam tuos egles, kuŗā beja kraukļa pereklis, apsametja laupītuoji. Krauklāni suoka kņuobuot bārnu un bārns suoka rauduot. Laupītuoji izdzierda bārna balsu un sarunuoja kuopt pazavērt, kas tur taids ir. Kuop vīns, bet sasabeist un naizkuap. Kuop ūtrs, taipat naizkuop. Un tik trešais laupītuojs īkuopia eglē un izjēmja bārnu nu kraukļa perekļa un nūcēla zemē. Bārns auga na pa godim, bet pa dīnom. Tū laupītuoju, kurš jū nūcēla nu kraukļa perekla, bārns saucja par tāvu.
Vīnu reizi, kad jau jis beja izaudzis par lelu puisi, soka sovam tāvam: "Es gribu īt pasauļa pasavārtu:
Tāvs nagribēja juo laist, bet beidzūt īdevja jam zyrgu, kuru pīsacīja vysod sorguot un žāluot un vēl pīsacīja ceļā, jo kū atrass, najemt. Dāls juoja, juoja un izjuoja uz kaidom vacainem. Ceļa malā gulēja cīši skaista spolva, tai ka vysas vacaines vyzuluot vyzuluoja. Dāls pajēmia skaistū spolvu un aizjuoja pi vīna kēniņa un īstuoja par kučeri. Kēniņš īdevja jaunajam kučeram vysuslyktuokūs zyrgus. Dāls īspraudja sovu zyrgu stalla sīnā skaistū spalvu, pabaroj kēniņa un sovu zyrgu un dzeivoj turpat stallī. Dāla zirgi palyka cīši lobi. Pēc kaida laika kēniņš pīsacīja vysim kučerim izvest nu stallim sovus zyrgus un paruodīt jam. Jaunuo kučera zyrgi beja vysskaistuokī. Tad kēniņš prosa nu kučerim: "Par kū juo zyrgi vysulobuakī, bet suokumā beja vysuslyktuokī?"
Kučeri beja dusmīgi uz jaunuo kučera un saka: "Jam asūt taida spalva, kura zyrgus baroj un zyrgi lobojas nu tuos spolvas gaismas! Kučers stuostījis, ka šis varūt na tik spolvu, bet ari pašu putnu kēniņam dabuot! Kēniņš pasaucja kučeru un soka: "Tu daboj man tū pašu putnu, kura spolva tev ir!"
"Es nazynu, kēniņš, kur taids putns ir!" atbildēja kučers.
"Cytim kučerim tu apsūlēji dabuot man tū putnu, bet tagad nagribi? Jo nadbuosi, mans zūbyns, tova galva!"
Dāls suoka bāduotīs un aizguoja uz sovu zyrgu un izstuostīja jam sovu bādu.
"Tev tāvs sacīja najemt nikuo, kū atrassi ceļā, bet tu napaklausīji un pajēmi skaistū spolvu, tuodēļ itei bāda tev, bet itū vēl izbāduosim! Byus vēl leluokas bādas! Aizej un pajem nu kēniņa pologu, duorgus dzerīņus, gluozītes un laissimīs ceļā meklēt putna!"
Dāls dabuoja nu kēniņa pologu, duorgus dzērīņus, gluozītes un laidjās ceļā. Atjuoja dāls uz tuom pašom vacainem, uz kurom atroda skaistū spolvu, un zyrgs soka: "Tur pi tuos egles izkloj polagu, pīstati gluozītes un pīlej vysas ar dzērīņim, bet pats īkuop eglē un gaidi. Tad atskrīs tys skaistais putns un, dzardams dzeriņus, apreibs un turpat nūkriss uz pologa un gulēs. Tu tyuleņ nūkuop zemē un pajem tū putnu!"
Dāls aizguoja pi egles, pakluoja pologu, pīstatīja gluozītes, pīlēja tuos vysas ar duorgim dzērīņim, bet pats īkuopja eglē uņ gaida. Na par ilgu laiku atskrēja duorgais putns un suoka raudzīt dzērīņu nu vysom gluozītem. Cikom putns raudzīja dzērīņu, apreiba un nūkrita turpat uz pologa. Dāls nūkuopja nu egles, pajēmja putnu, sāduos zyrgam mugurā un aizvedja kēniņam. Kēniņš otkon īdevja dālam baruot slyktuokūs zyrgus.
Pēc kaida laika, kad kēniņš īdūmuaja apsavērt zyrgus, dāla zyrgi beja vysskaistuokī un kēniņš otkon prasīja cytim kučerim, kuodēļ juo slyktuokī zyrgi palyka par lobuokim. Kučeri pastuostīja kēniņam, ka jaunais kučers sacījis, ka šis varūt dabuot nu aizjyurom vysskaistuokū meitu ķēniņam par sīvu un na tik slyktuokūs zyrgus izbaruot par lobuokim. Kēniņš pasaucja dāla un saka: "Tu esi apsūlējis un daboj man nu aizjyurom vysskaistuokū meitu par sīvu!"
"Es nikuo nazynu!" soka dāls. "Jo nadabuosi, muns zūbyns, tova golva!"
Dāls aizguoja uz sovu zyrgu un izstuostīja sovu bādu zyrgam. "Itei bāda izbāduojama, vēl leluokas bādas byus! Aizej un pajem nu kēmiņa lobuokūs audaklus un stuolus (stelles) un tad laissimīs ceļā!"
Aizjuoja dāls ar zyrgu uz jyurmolu un zyrgs soka: "Tagad tu pastati stuolus, izlīc viersā skaistūs dečus un gaidi, zam stuolim paleidis!"
Dāls pastatīja stuolus, izkluoja dečus, paleida zam stuolim un gaida. Na par garu laiku pi krosta laivā pībraucja cīši skaista meita, pīguoja pi stuolim un gribēja suokt aust, bet dāls jū sagyva un aizvedja pi kēniņa.
"Vai byusi man par sīvu?" prosa kēniņš nu skaistai meitai.
"Byušu, bet tu daboj pyrmuak muna manta!" atbildēja meita.
Kēniņš pasaucja dālu un soka: "Daboi ituos skaistuos meitas monta!"
Dāls aizguoja, golvu nūlaidis, uz sovu zyrgu un pastuostīja sovu bādu zyrgam.
"Itū bādu izbāduosim! Byus vēl leluokas bādas! Tu paprasi kēniņam divpadsmit vēršu un divpadsmit cepļu maizes. Gaļu un maizi sagrīz smolkūs gabaliņūs, sailīc kugī un brauc par jyuru puori. Ūtrā jyuras krostā stuovēs moza ustabiņa un tymā ustabiņā byus skaistuos meitas monts!" pamuocīja zyrgs.
Dāls dabuoja nu kēniņa divpadsmit vēršu un divpadsmit cepļlu maizes, sagrīzja vysu mozūs gabaliņūs, salyka kugī un brauc. Kai tik jis ībraucja jyurā ap kugi pīskrēja ļūti daudz putnu, kuri naluovja uz prīšku braukt. Dāls suoka svīst maizi un gaļlu pa gabaliņam un brauc tuoļuok. Tai jis svīdja, svīdja un pītryuka maizes, ar gaļu. Atskrēja pulks kraukļu un tī napalaidja dālu tuoluok braukt. Dāls atsagrīzja aibpakaļ un izstuostīja zyrgam, ka leidz golom nanūbraucja, jo kraukļi napalaidja un maizes ar gaļu pītryuka.
"Brauc vēl un pajem uz ceļa divdesmit četri vērši un divdesmit četri cepļi maizes!"
Dāls pajēmja divdesmit četri vērši un divdesmit četri cepļi maizes un aizbraucja. Šūreiz maizes un gaļas pītyka ari kraukļim un kraukļi dālu aizvedja uz vacu uztabiņu juras krostā. Ustabiņā sēdēja vaca buabiņa un dāls soka.: "Skaistuo meita mani atsyutīja pēc monta!"
Vecenīte atdevja vysu skaistuos meitas montu um dāls atvedja kēniņam.
"Vai byusi man par sīvu?" prosa kēniņš skaistai meitai.
"Byušu, jo dabuosi muna vuorda gradzyna, kurs īkrita jyurā!" atbildēja meita.
Kēniņš pasaucja kučeru un soka: ,,Daboj skaistuos meitas vuorda gradzynu, kurs īkritis jyurā!"
Dāls aizguoja uz zyrgu un izstuostīja sovu bādu.
"Daboj eilyna un siles un juosim uz jyurmalu!" pamuocīja zyrgs.
Dāls dabuoja eilyna un siles un aizjuoja uz jyurmalu.
"Tagad," saka zyrgs, "īdur ar eilynu munā kreisajā placā un pītacynoj ašņa pylnu sili. Tad sasauc vysus vēžus um atdūd jīm izēst sili ašņa, jo jī dabuos gradzynu!"
Dāls pītacynuoja ašņa nu zyrgra kreisuo placa un soka: "Vēži, vēži, ejīt vysi nu jyuras!"
Pīguaja ļūti daudz vēžu un dāls prosa: "Vai vysi jau saguojāt?"
"Na, vēļ klybuo nav!" atbildēja vēži. Atguoa ari klybais. "Es atdūšu jums itū asni, jo dabuosit nu jyuras dybyna skaistuoas meitas gradzynu!" soka dāls.
"Es zynu, kur jis ir!" aitsasaucja klybais. "Kad gradzys krita, man kuoju atsyta un tuodēļ es asmu klybs!"
Vēži aizskrēja jyuras dybynā un atnesja kēniņa meitas skaistū gradzynu. Vēži izdzēra zyrga asni un tuodēļ palīk sorkoni, kad izvuorej. Kučers sāda zyrgam mugurā un aizjuoja uz pili un atdevja kēniņam gradzynu.
"Vai byusi man par sīvu?" prasa kēniņš meitai.
"Byušu, bet prīkš laulobom mums obējim vajag izzamorguot vyrušā pīnā!"
Kēniņš pastatīja uz guns divi kotli vyruša pīna. Meita īleida vīnā kotlā un izamozgajuse, soka kēniņam: "Nu tagad tu lein un izamozgoj!"
Kēniņš ileida vyrušā pīnā un savyra. Tad meita soka dālam: "Tagad tu lein, varbyut, nasavirsi un tad byusi par munu veiru!"
Dāls īleida vyrušā pīna kotlā un izamozguoja. Tad meita ar dālu apsaprecēja un dāls palyka par tuos zemes kēniņu.