Gudrais zirgs.

14. A. 327. 313. 531. 550. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875, 20.

Vienam tēvam bija divpadsmit dēli, un viņš tiem izaudzināja ikkatram savu zirgu. Reizu
viņi izlūdzās iet uz jakti. Viņš tos arī palaida, iedodams ikkuŗam savu zirgu, bet jaunākajam
dēlam, kas pats bija par visiem dēliem smukākais, arī skaistāko zirgu, kas turklāt prata runāt.
Kad nu tie visi, pa mežu jādami, apmaldījās, tad jaunākā zirgs sacīja: "Te nāks krustceļi, kur
būs viena smuka spalva, bet sargies un neņem šo spalvu! Ja tu viņu ņemsi, tad tu vairs netiksi
atpakaļ savā tēvišķā."
Tas gan papriekšu aizgāja šai spalvai garām, bet vēlāku pēc tās iegribējies, griezās atkal atpakaļ un tomēr paņēma to. Jādami caur lieliem mežiem un purviem, viņi nojāja vēlu vakarā pie kādas lielas mājas. Kad tie pie vārtiem klaudzināja, tad iznāca jauna, skaista meita, attaisīja vārtus un tos ielaida. Šī pati arī viņu zirgus ieveda stallī un deva auzas priekšā ko ēst; pašus jātniekus viņa ieveda pilī, otrā tāžā, un cēla tiem vakariņas priekšā. Tur dzīvoja viena veca māte, kuŗai bija pavisam divpadsmit meitas. Tā nu pieveda ikkatram pa vienai no savām meitām par nakti klāt gulēt, bet pati uzkāpa trešajā tāžā gulētu.
Kad nu visi ļaudis pilī bija aizmiguši, tad jaunākais brālis gāja uz stalli un prasīja savam zirgam: "Kas nu būs?"
Zirgs viņam atteica: "Bēdas bijušas, bēdas būs. Ap pusnakti meitu māte nāks zemē un jūs visus nokaus. Tāpēc steidzies istabā, noņem brāļiem cepures un uzliec tās meitām galvā, un tos lakatus apsien saviem brāļiem ap galvu!"
Ap pusnakti vecene nokāpa zemē un domāja svešiniekus nogalināt, bet nokāva pati savas meitas. Jaunākais bija nomodā un dzirdēja to visu notiekam; viņš nu steidzās pie saviem brāļiem no istabas uz istabu, jo tie ikkatrs gulēja savā kambarī, un sacēla tos augšā. Tie nu steidzās uz stalli, spraudās zirgiem mugurā un laida pa vārtiem laukā.
Vecene, kad jau liela diena bija, uzcēlusies nāca savu meitu celtu un redzēja, ka tās visas gulēja nokautas. Tā nu sasauca visādus zvērus no meža un stellēja tos brāļiem pkaļā. Riktīgi, brāļi dzird zemi dimdot, atskatās atpakaļ un redz lielus pulkus dažnedažādu zvēru kā zilu debesi tiem no pakaļas nākam. Jaunākais brālis atkal prasa savam zirgam, ko lai nu darot? Zirgs tam atbildēja: "Sit ar dabūto spalvu zirgam uz kreiso plecu!" Kad viņš sita, tad šiem pakaļā izcēlās liels ezers. Zvēri nu gan vairs nevarēja skriet tālāku, bet viņi ņēma un lauza kokus, taisīja ezeram tiltu pāri, un steidzās atkal pakaļā. Nu zirgs pavēlēja sist ar spalvu uz šā labo plecu. Tagad izcēlās liela uguns šiem pakaļā un zvēri tiem netika klāt.
Šie nu nojāja pie kāda ķēniņa, kas viņus pie sevis uzņēma. Jaunākais brālis palika ķēniņam par sulaini un tam bija viegla un itin laba dzīve. Citiem brāļiem bija jāstrādā grūtāki darbi. Šie, par to skaudīgi būdami, gāja pie ķēniņa un stāstīja tam, ka jaunākais brālis brīnum skaistu būdu varot dabūt, kuŗā putni itin jauki dziedot un dancojot. Ķēniņš nu pavēlēja jaunākajam brāļam dabūt šo skaisto būdu, piesacīdams, ja tas nedabūšot, tad viņam esot jāmirst. Tas nu atkal gāja pie sava zirga un lūdzās gudrības. Zirgs tam atbildēja: "Bēdas tev bijušas, bēdas tev būs vēl lielākas. Sataisi miegazāles, kāp man mugurā un jāj uz to pili, kur briesmīgā vecene dzīvo."
Kad šis nu tur bija nojājis un klauvējās pie pilsvārtiem, tad vecene iznāca, attaisīja vārtus un paskatījusies sacīja: "Ak, tu taspats esi, kas manas divpadsmit meitas nogalinājis!"
Viņš tai atbildēja: "Jā, tiešām es tas pats esmu, dari ar mani ko gribēdama, tikai lūdzu šos kukuļus no manis pieņemt."
Kukuļus pasniegdams, viņš tai bija dalicis miega zāles pie deguna; šī nu, miegazāles ieodusi, aizmiga no tām. Nu viņš paņēma būdiņu, sēdās zirgam mugurā un steidzās atpakaļ. Kādu gabalu pajājis, dzirdēja lielu troksni, un atpakaļ atskatījies, ieraudzīja atkal lielus pulkus visādu zvēru šurpu skrienam. Viņš nu tāpat kā pirmo reizu, zirgam sitot uz kreiso plecu, padarīja lielu ezeru, kas tos aizkavēja, un sitot uz labā pleca, lielu uguni, kas tos visus sadedzināja, un tā viņš atjāja laimīgi pie ķēniņa. Šis nu atkal gan bija priecīgs par skaisto būdu, bet uzdeva viņam vēl citu darbu. Tam bija jāatved daiļā princese, kas tur aiz ezera dzīvoja greznajā pilī. Tas, zināms, nu atkal gāja pie sava gudra zirga un sacīja: "Ko lai nu daru?"
Zirgs sacīja: "Bēdas tev bijušas, bēdas tev būs jo lielākas. Ņem savu skaisto būdu, kāp man mugurā, un jāj tik taisni pāri par ezeru."
Tur nojājis, viņš nolika būdu pils priekšā un gaidīja. Ķēniņš to redzēdams, nāca ar savu dēlu un meitu laukā to apskatītu. Princese, gribēdama to labāki apskatīt, gāja zirgam otrā pusē. Viņš nu to saķēra, cēla zirgam mugurā un spērās ātri prom.
Ceļš viņam gan laimīgi izdevās, bet princese bija aizmirsusi savu zelta gredzenu mājā skapī. Ķēniņš sauca savu sulaini un pavēlēja, ka šim jāatnes gredzens.
Tas nu atkal gāja pie sava zirga pēc padoma, ko darīt. Šis tam sacīja: "Bēdas tev bijušas, bēdas tev vēl būs jo lielākas. Ņem miegazāles, jāj uz pili un iedod tās ķēniņam!"
Viņam arī šoreiz labi izdevās, jo kamēr ķēniņš gulēja no miegazālēm kā nost, tamēr tas iegāja istabā, izņēma gredzenu no skapja, un arī savu skaisto būdu, ko viņu reizu bija atstājis, un devās ceļā. Bet atpakaļ jājot par ezeru, gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita ūdenī; tas nu bija gauži bēdīgs un noskumis, grieza zirgu apkārt un jāja uz malu, vēl reizu lūgdamies no zirga padomu. Šis viņam tagad sacīja: "Ņem nokauj mani un davelc manas kājas pie ūdens! Tad nāks vēži un sāks mani ēst, starp kuriem viens būs krancains, šo tu saķer!"
Kā sacīts, tā darīts. Tur gan sanāca liels pulks vēžu, bet krancainā vēl nebija, pēcāk arī tas iznāca. Viņš, šo saķēris, sacīja: "Stellē nu visus vēžus, lai tie iet ezerā gredzena meklētu."
Pēc kāda laika tie gan iznāca malā, bet gredzena nebija nevienam.
Krancainais tēviņš, savus ļaudis izskaitījis, sacīja: "Mazais Jurītis vēl nav iznācis." Pēc kāda brītiņa šis iznāca ar gredzenu. Viņš nu vilka savu nosprāgušu zirgu uz mežu, un pats ielīda zirga ribās. Tad nāca kraukļi lielos pulkos un sāka šo maitu ēst, un starp viņiem bija arī viens cekulains, ko viņš saķēra, un tam sacīja: "Stellē vienu savu kraukli pēc dzīvības ūdens."
Kad krauklis atnesa dzīvības ūdeni, tad viņš ar to apsmērēja savu zirgu, no kā tas palika dzīvs, un bija daudz skaistāks un staltāks nekā priekš tam. Viņš nu bija priecīgs, kāpa zirgam mugurā un aiznesa ķēniņam gredzenu un būdu un atdeva viņam tos.
Kad tas vēl veselu gadu par svaini bija sadzīvojis, tad viņš stāstīja ķēniņam, ka viņš spējot kaut kuŗu lopu nokaut un atkal pataisīt dzīvu, vēl smukāku un skaistāku nekā priekš tam dzīvnieks bijis.
Ķēniņš, to gribēdams redzēt, tam iedeva govi un pavēlēja to nokaut un atkal dzīvu darīt. Viņš tad arī, acim redzot, to nokāva, tad lūdza ķēniņam kādu brīdi aiziet prom. Nu viņš govi apsmērēja ar dzīvības ūdeni un tā palika dzīva, daudz smukāka nekā papriekšu.
(Ķēniņš nu lika saviem ļaudīm, lai arī šo nokauj un padara jaunāku. Neko darīt - ļaudim beja jāklausa. Kad jaunākais brālis gribēja to atdzīvināt, tad dzīvības ūdens izrādījās par maz. Nu jaunākais brālis pats apprecēja skaisto ķēniņa meitu un palika pats par ķēniņu.)